FUNERAL FOR DEPARTED DAYS

Septembris.

2011-09-16T20:36:00.009+03:00

Šī bija pirmā vasara manā mūžā, kuras beigas nevarēju vien sagaidīt. Līdz šim parasti ar šausmām gaidīju rudeni, domājot par bezgalīgām lietusgāzēm, dubļiem, kaitinošo vēju, kas svilpos caur loga šķirbām un pelēko garlaicību visapkārt. Arī par ziemu nekad neesmu bijusi sajūsmā - tumšie vakari, neskaitāmas drēbju kārtas, īsāk sakot, ik pavasari brīnos, kā gan, neskatoties uz to visu man atkal ir izdevies pārziemot. Šogad ir savādāk. Šogad ar prieku skatos uz pirmajām dzeltenajām lapām zinot, ka līdz ar rudeni tuvojas lielas pārmaiņas manā dzīvē, bet pārmaiņas jau sen tika gaidītas.
Šis vispār ir lielo notikumu gads, kaut pavadīts galvenokārt mājās. Neesmu bijusi nevienā festā, nevienā koncertā ārpus Jelgavas robežām, toties vairākas reizes esmu apmeklējusi muzejus un pabijusi daudzās izstādes, no kurām divās tikuši izstādīti mani darbi. Ir iegādātas pāris jaunas, spēcīgas (es tā ceru, jo tikai tagad tās tiek testētas) filmu kameras. Beidzot ir nokauts vecais, digitālais Nikons. Dīvaini, jo fotografēts savam priekam šogad ir tik maz, pārsvarā tas tika izmantots darba vajadzībām. Cenšos iedraudzēties ar Kanonu, bet nesanāk, nepatīk.
Esmu apprecējusies - tas ir vislabākais un vissvarīgākais. Esmu atklājusi jaunu pasauli, par kuru iepriekš man nebija ne jausmas. Bet galvenais, ka vēl ir trīs mēneši laika, lai daudz vēl šogad paspētu.

Kā man gāja slimnīcā

2011-08-08T09:46:00.004+03:00

Jūlija beigas laikam nav manai veselībai īpaši labvēlīgas, jo jau otro reizi šajā laikā nācās doties uz slimnīcu. Arī šoreiz neiedziļināšos sīkumos, kāpēc tur biju, bet fakts, ka tāpat kā iepriekšējā reizē es bez slimnīcas mierīgi būtu varējusi iztikt, tomēr drošs paliek drošs - šķiet, ka tagad tik bieži ārstus sūdz tiesā, ka viņi vairs lieki neriskē, kaut ko nepārbaudīt padziļināti.
Patiesībā, šoreiz par slimnīcas atmosfēru biju patīkami pārsteigta. Salīdzinoši.
Protams, neizpalika ierastais kapa klusums un nāvīgā garlaicība. Sasmējos lasot iekšējās kārtības noteikumus, pie palātas durvīm - dienas režīmā paredzēta stunda brīvajam laikam. It kā pārējās stundas kādam dikti aizņemtas būtu. Turpat arī bija rakstīts, ka ēdienu pa logu mest ārā nedrīkst. Pastaigas laikā ap slimnīcu gan novērojām, ka ne pacienti, ne personāls šo noteikumu neievēro. Bet neko jau nevar pārmest, arī es tur drīz, aiz neko darīt, būtu sākusi barot baložus.
Rīts slimnīcā kā vienmēr sākas ar temperatūras mērīšanu. Modina ap septiņiem, kas citā gadījumā būtu agri, bet ņemot vērā, ka ilgāk par piecām stundām tur nogulēt nav iespējams, tad pussešos pamostoties to termometru nevar vien sagaidīt. Brokastis laikā no astoņiem līdz deviņiem, pēc tam nāk ārstu komisija un ja nepieciešams sūta uz dažādām pārbaudēm. Pēc 12:00 mierīgi var arī iet un sēdēt kaut mājās līdz vakaram, jo līdz nākamajam rītam nevienam no tevis neko vairs nevajag. Baro maz, bet samērā garšīgi (vismaz man veicās ne reizi nedabūt putru vai ko līdzīgu). Brokastīs divas maizītes un vārīta ola, vai biezpiens. Noteikti jāņem līdzi sāls, tā tur trūkst, bet biezpienu un olas ēst bez sāls ir diezgan skumji. Pusdienās zupa (šoreiz normāla soļanka, nevis tas siltais ūdentiņš ar trim kartupelīšiem un četrām burkāna ripiņām) un otrajā vārīti kartupeļi ar kaut ko attāli līdzīgu kotletei (kā tas saucās - 40% gaļas + 60% rīsu?), mērci un salātiem. Atšķirībā no brokastīm un vakariņām porcija liela, reti kurš spēj apēst. Bet vakariņās bija pankūkas ar ievārījumu. Tādas es arī mājās ēstu, ļoti garšīgas. Katrā ēdienreizē var dabūt tēju (vienmēr vienu un to pašu) no zaļa spaiņa uz kura ar grīdas krāsu rakstīts tēja/kompots (paldies Dievam, ka kompotu šoreiz nedabūju). Māsiņa, kas ved ēdienu dikti jauka. Arī pārējam personālam nebija ne vainas, visi laipni, profesionāli. Joprojām esmu pārliecināta, ka tas, kā izturās pret tevi, galvenokārt atkarīgs no tā kā tu pats pret citiem izturies. Protams, katram jau gadās savas melnās dienas, arī ārstiem, tāpēc dažkārt nelaipnu attieksmi jālaiž gar ausīm un neko nevajag uztvert personīgi.
Dušā varēja iet, kad vien gribās, tikai vienreiz bija jāpagaida, kamēr tā brīva un nevarētu teikt, ka nodaļa dikti tukša būtu bijusi.
Matrači tur ir cieti kā akmens, goda vārds, es nepārspīlēju. Spilvens tāpat - paldies manam gādīgajam vīram, kurš no veikala jaunu spilvenu atnesa, citādi laikam ne acu aizvērusi nebūtu.
Citādi gan šī bija labākā nodaļa, kurā līdz šim biju gulējusi - tur nebija neviena paša pensionāra!
Ekskursijas pēc nemaz nebija slikti pāries dienas paviesoties un iepazīt tur pastāvošo kārtību, jo pēc pāris mēnešiem būs jāatgriežas tur atkal un jāpavada tur par pāris dienām ilgāk.

21. janvāris

2011-01-22T17:38:00.008+02:00

Vakardiena bija izdevusies!
Vakar bija manas izstādes atklāšana, kas veiksmīgi iekrita vienā dienā ar manu dzimšanas dienu.
Bilžu ierāmēšana un sakāršana pie sienas aizņēma vairāk laika, nekā biju iedomājusies, tāpēc līdz atklāšanai jau biju smagi nogurusi. Tomēr pietika spēka sagaidīt ciemos Robertu, kurš lauza manu pārliecību, ka uz manu izstādi jau neviens ar puķēm nenāks. Labs darbiņš, kas padarīts, līdz 11tajam februārim manas bildes būs apskatāmas iekš MCB:
http://mcbalerija.wordpress.com/2011/01/17/5dien-daces-harlesden-izstades-speks-nak-no-skatuves-atklasana/

Pāris bildes no procesa:

Bet te jau esmu tā piekususi un izbadējusies, ka pat smaidīt vairs negribas, bet kad tā mīļi palūdz, varu mēģināt arī iepozēt. Griestu lampu mestās ēnas man ir piespēlējušas burvīgas ūsas. Tagad ar Ādolfu vēl tuvāka jūtos.

Vēlāk vakarā uz Baleriju gāju otreiz, uz Bomž Party, jo dzimšanas diena tomēr kaut kā ir jāatzīmē:
http://mcbalerija.wordpress.com/2011/01/17/5dien-bomz-party/
Pasākums izvērtās vareni labs, jo pie noformējuma bija krietni piedomāts - lupatas pa grīdu, kartona gabali, avīzes uz galdiem, neiztrūka arī miskastes un visi bija sajūsmā par alu, kas pasniegts puslitra burkās. Par bomžiem pārģērbušies bija gandrīz visi, bez šaubām, arī es. Izrādās, ka zila acs man pat piestāv.
Jau tikko kā ierados, Karinčiks mani pārsteidza ar veselu puķu podu, tas bija forši :) Bet tas bija tikai sākums, jo vakara gaitā Balerijas komanda, biedri un draugi mani pārsteidza, uzsaucot uz skatuves un publiski sveica, pasniedzot Roltona bļodu ar degošu svecīti, dziedot "Daudz baltu dieniņu", ieceļot mani miskastē un metot gaisā 30 reizes. 30, jo Kārlis gan gribēja piešūt 27 gadus, bet par cik līdz tiem man vēl tālu, tad teicu, lai iet visi 30! Būtu zinājusi, ka tur miskastē mētāties ir tik forši, būtu teikusi, ka paliek 50. Paldies MCB par šo jauko pārsteigumu! Mani paspēja apsveikt arī pilnīgi nepazīstami cilvēki un paldies arī viņiem par to!
Gājām uz Baleriju ar domu, ka pasēdēsim tikai pāris stundas, bet mājās atkal bijām pāri 4iem. Kā jau vienmēr :)

Sapnis par Y

2010-11-08T23:20:00.008+02:00

Man dažreiz (nu, labi, patiesībā diezgan bieži) ir tādi sapņi, kas guļot šķiet tik skaisti, ka ne par ko negribas pamosties, bet pamostoties saprotu, ka ne par ko negribētu, lai sapnī redzētais piepildās.
Kas ir īstāks - sajūtas sapnī vai nomodā? Kuras realitātes ir patiesība ir īstā?

Pagātne mani nebeidz vajāt. Ne jau pagātne vispār kā tāda, bet ļoti konkrēti cilvēki, notikumi un nepiepildītas vēlmes - tādas, kas nepavisam vairs nav aktuālas un ko īstenot nemaz vairs negribas. Tomēr, acīmredzot, zemapziņā glabājas vesels lērums neapstrādātas informācijas, viens liels neatšķetinātu emociju kamols, ar ko diez vai es kādreiz tikšu galā.
Sapnis tiešām bija skaists un tādu ir bijis tik daudz, bet pamostoties tā vien gribējās kliegt: "mister Y, laid beidzot mani vaļā!", bet nē, viņš nelaiž, viņš uzrodas un pazūd un tad, ka jau liekas, ka ir pazudis pavisam, tad atkal uz brīdi uzrodas, lai tikpat veikli pazustu. Neko jau viņš nedara, nē, viņš man nekādi netraucē, nav arī tā, ka gribētos viņu no mana redzesloka izstumt pavisam, tajā pat laikā man negribas ne redzēt, ne domāt, ne atcerēties. Viņš man ne tikai vairs nepatīk, bet brīžiem pat mani biedē, taču ik pa laikam es pamanu tās gandrīz nemanāmās nianses, kas atkal liek domāt.

Tu esi kā augonis manī. Kā iesākts, bet nepabeigts darbs, kas nedod miera.
Mister Y, tu biji kļūda - sasodīti skaista, neaizmirstama un bezgala dārga, tomēr tikai kļūda.

Photo by The-Rob

Fonofest 2010

2010-07-13T17:55:00.012+03:00

Izbraucām vēlu - neilgi pirms trijiem, kaut cēlušies bijām ap deviņiem. Vispirms vajadzēja izbraukāt pa veikaliem, iepirkt pārtiku un alkoholu, tā kā pienākas - pēc saraksta, citādi iepērkoties pa ceļam un spontāni sanāk pārāk dārgi un tiek nopirktas daudz nevienam nevajadzīgas lietas.
Braukt bija grūti - karstums lēni beidza nost. Pa ceļam gandrīz sabraucām stirnu un ne jau kaut kādā mežā, bet uz šosejas, kur tai labpatika pāri daudzām joslām skriet.
Galā tikām neparedzēti ātri un secinājām, ka neko vēl neesam palaiduši garām. Satikām Ēriku un Kasparu, pasēdējām, parunājām, nevarējām saņemties iekšā iet. Pie ieejas bija nenormāli gara rinda, kura ar katru minūti tikai arvien garāka kļuva. Sagatavojāmies uz ļaunāko un beidzot iestājāmies tās galā. Ēnas nebija nekur, bet saule cepināja kā uz pannas un rinda kustējās uz priekšu gliemeža ātrumā, bet nenostāvējām tajā ne piecas minūtes, kad pieskrēja Ēriks un ievilka mūs rindas pašā sākumā - paldies par to viņam un jaunietim vārdā [neticami, bet es to pat atceros] Reinis.
Iegājām iekšā, izstaigājām teritoriju, un gājām atpakaļ uz mašīnu. Sēdējām tur un šausminājāmies par to, kur mēs tagad atrastos, ja joprojām stāvētu rindā un novērtējām [lieki teikt, ka ne pārāk atzinīgi] jaunākās modes tendences jauniešu apģērbos.
Dzert nemaz negribējās. Bija karsti.
Kā pirmos dzirdējām Acid Rain. Puikas kā vienmēr līmenī, prieks klausīties, tomēr ne tik liels, lai noklausītos līdz galam. Pēc tam bija Satellites LV. Viņi bija tieši tik klausāmi, lai vēl šodien viņus paklausītos arī mājās, kā neitrālu fona mūziku ikdienas darbiem.
Neatceros kā skanēja Endrive. Atceros, ka viņus sabildējām un gājām pie Synodic uz "kauna skatuvi". Starpcitu, vismaz divas grupas tiešām nebija pelnījušas uz tās atrasties, jo bija krietni vien labākas par ne vienu vien no tiem, kas tika uz lielajām skatuvēm.
Vēlāk aizgājām līdz Lassie The Cat - skanēja labi, bet galvenais, ka bija vislabākās gaismas fotografēšanai. Fotografēšanu gan uzticēju Jurim, jo pati biju aizņemta ar alus glāzes turēšanu.
Satikām Artūru, apmainījāmies ar pirmās dienas iespaidiem un tūlīt pēc tam arī aizgājām gulēt - vēl ātrāk kā pagājšgad, ap diviem, jo apnika gaidīt, kad noskaņosies All Day Long.
Pagulēt īsti nebija iespējams - pēc pāris stundām mūs pamodināja kāds tirliņš, kurš uzskatīja par nepieciešamu savu bezgala svarīgo pēcpusi atbalstīt tieši pret mūsu auto un nepārtraukti kustēties to šūpojot. Vajadzēja piecelties un sadot viņam pa rīkli, bet bija slinkums un nāca miegs. Vēlāk jau pamodos no pirmajiem saules stariem, kas auto salonu bija pārvērtuši par pirti.
Diena bija gara. Ēdām, braucām peldēties, staigājām turp un atpakaļ pa pasākuma teritoriju, uz mašīnu un atkal atpakaļ. Mērcējāmies dušā, kaut ko bildējām, atradām visvēsāko vietu zem priedēm, ēdām saldējumu vai arī vienkārši sēdējām mašīnā un atkal jau spriedām par mūsdienu jaunatni.
Pa dienu uz visām skatuvēm skanēja pilnīga h**ņa, XXX vienīgi būtu varējuši būt klausāmi, ja tiem nebūtu tā sakruķīta skaņa, ka sāka sāpēt galva.
Pirmā jēdzīgā grupa bija poļu Chain Reaction, kas ne tikai izklausījās, bet arī izskatījās labi un vokālista komunikācijai ar publiku es dodu piecas acis.
Insane arī bija ok, bet līdz galam neklausījāmies, jo cik tad var - tagad katra trešā grupa spēlē tieši tāpat.
Uz otrās skatuves sāka spēlēt kaut kādi hipiji [Uncle Meat ant the Highway Children], es kārtējo reizi pārliecinājos par to, ka man tiešām tādi besī, tomēr brīdi pasēdēju pie viņiem, jo nekā labāka jau nebija ko darīt.
Pēc kārtējās ēšanas un dzeršanas mašīnā, uz beigām paspēju dzirdēt Sanctimony. Lai kā arī man viņi kādreiz būtu patikuši, šoreiz viņu sniegums bija diezgan briesmīgs - tik šķībs vokāls sen nebija dzirdēts. Žēl.
Toties Skyforger noskatījos no sākuma līdz galam, kaut nemaz negribēju.
Gulēt atkal bija grūti. Kaut gan kopš iepriekšējās nakts ķermenis bija pieņēmis sēdekļa formu un mašīnā sāka likties gandrīz pat ērti.
Rīta lielākais piedzīvojums bija tualetes apmeklējums. Kā jau parasti tajā laikā, tur viss bija ar tādu kaudzi, ka nākamreiz vairs nepaslinkoju aiziet līdz mežiņam.
Pāris stundas vēl pastaigājāmies apkārt, lai izvēdinātu pēdējos grādus, drošs paliek drošs, kaut pasākuma laikā tā arī palikām nepiedzērušies un abas dienas turējāmies pie skaidra saprāta, nez kāpēc.
Pirms braukšanas prom vispirms vēl aizbraucām nopeldēties. Beidzot bija tik karsti, ka peldsezonu atklāju pat es. Tā gan nebija vienīgā reize. Pa ceļam netālu no Jelgavas neizturējām un nopeldējāmies vēlreiz.
Kopumā par pasākumu prieks. Bija krietni vēl labāks kā pagājšgad un ja būs nākošgad, tad brauksim atkal!

23/24

2010-06-26T16:52:00.003+03:00

Arī šogad mēs Jāņus nesvinējām. Vēl vairāk - par vārda dienā nevienu Jāni neapsveicu, kaut viņu tik daudz. Toties neizpalika ikgadējā staigāšana pa pļavām vācot jāņuzāles un ar to nez kāpēc arī pilnīgi pietika, lai svētki liktos labi pavadīti.

Bez dažām dienām astoņi

2010-05-31T23:20:00.002+03:00

Ir ļoti interesanti otreiz iepazīties ar cilvēku, ar kuru es pirmoreiz iepazinos pirms astoņiem gadiem un kopš tā laika neko par viņu nebiju dzirdējusi.
Dzīve nebeidz pārsteigt.

Pirmie saules apdegumi

2010-05-21T23:17:00.000+03:00

Sūrst pleci, mugura un ir prieks par kārtējo labi pavadīto dienu.
Es šodien biju brīnišķīgā vietā.

Zoo

2010-05-19T23:29:00.003+03:00

Es šodien biju zoodārzā. Izrādās, ka tas nemaz nav tik liels kā likās bērnībā. Tomēr šī diena bija viens no visu laiku labākajiem piedzīvojumiem.

Astoņpadsmitais maijs.

2010-05-18T22:27:00.002+03:00

Jāizbauda šis brīdis, cik vien tas iespējams, jo tāds kā pašlaik, tas dzīvē nekad uz ilgu laiku nemēdz būt.

[E]

2010-05-11T23:20:00.001+03:00

Ir ļoti patīkami sarunāties ar cilvēku, kurš domā līdzīgi, bet no kura vēl ir daudz ko mācīties. Žēl, ka sanāk tik reti.

Plūdi

2010-03-26T23:56:00.001+02:00

Šī tēma man nebija aktuāla, kamēr pati neaizgāju apskatīt. Forši tomēr.

Lieciet mani mierā pirmdienās!

2010-03-15T23:02:00.002+02:00

Nerakstiet man īsziņas septiņos no rīta! Nesteidziniet mani, nelieciet celties agrāk kā esmu ieplānojusi vai vienkārši kā gribētos!
Nelieciet man iet un darīt lietas, ko es negribu darīt, kas mani sarauc, biedē un visādi citādi liek justies slikti. Ak jā - to gan neviens man neliek. Es pati, nez kāpēc [zinu jau gan, kāpēc, bet izplūst detaļās tagad negribas], eju un daru.
Lieciet mani mierā pirmdienās un rīt atsūtiet lūdzu man kaut ko no tā visa [jo vairāk, protams, jo labāk, bet galvenais, ka tik kaut ko], ko es tik ilgi, nepacietīgi un visādi citādi ļoti gaidu!

Labs darbiņš, kas padarīts!

2010-02-08T23:18:00.001+02:00

Biju jau gandrīz aizmirsusi, ka man patīk šūt. Pat neskatoties uz to, ka šujot vienmēr lamājos, cik ļoti man to darīt nepatīk.

Cilvēki ir stulbi.

2010-01-24T23:58:00.002+02:00

Un ar katru dienu arvien stulbāki paliek. Gari skaidrot negribas, nav vērts lieki muti dzesēt un baltos burtiņus uz manas melnās klaviatūras deldēt.
Es nekad nesitīšu pirmā, vienmēr esmu centusies visu atrisināt ar diplomātiskām sarunām un 99,9% gadījumu man tas izdodas, bet dažreiz, pietrūkst pacietības un gribās kādu vienkārši noslānīt tā, ka neatceras vairs ne kā viņu sauc, ne kur dzīvo.
Zināms jau, ka arī es esmu tikai cilvēks. Ne mazāk stulba, par tiem pārējiem, tikai mans stulbums, laimīgā kārtā, ir attiecināms uz lietām bez kurām var iztikt. Kaut gan - mēs jau dažādi esam - cits var iztikt bez kodolfizikas, cits bez elementāras pieklājības un savstarpējas cieņas.

Šī ir visskaistākā ziema, kādu vien es spēju atcerēties!

2010-01-16T23:46:00.000+02:00

[never never]

2010-01-12T22:59:00.006+02:00

Kārtējo reizi aizdomājoties par kādu konkrētu tēmu, es nespēju izšķirties starp diviem "nekad". Starp "nekad vairs" un "nekad neaizmirsīšu". Es varētu izvēlēties arī tos abus reizē, bet patiesībā taču nezinu vai gribu, kaut vienu no tiem.
Laikam būtu pēdējais laiks doties ciemos pie kāda psihoterapeita, žēl tikai, ka naudas tam nav, jo pati savu uzmācīgo domu cēloni atrast nespēju.
Ir tāda sajūta, it kā kāds man būtu uzlicis lāstu. It kā kāds mani būtu piebūris kādam, vai sev. Patiesībā sasodīti interesanti. Patīkami gan laikam nē.
Bet tā jau parasti notiek ar lietām, kas paliek gaisā karājamies. Tās tur savā nodabā aug un vairojās un pārvēršas, bet nekad nepazūd - ik pa laikam par sevi atgādina.

[]

2010-01-11T23:31:00.004+02:00

Šodien brokastis mēs ēdam 16:05 un aizkarus atvērām līdz ar saulrietu.
Neskatoties uz to, mēs tomēr pat vēl kaut kādu naudiņu paspējām nopelnīt.
Jā.. dažreiz dzīve ir skaista, turklāt visskaistākā tad, kad tikko kā esi sapratis, cik viegli un pēkšņi var pazaudēt to visu, kas tev ir.

Grūti būt sievietei :D

2010-01-08T23:19:00.000+02:00

Dažreiz tik ļoti gribās, lai neko negribētos! Galvenokārt jau tāpēc, ka es, ne tikai nevaru atļauties to, ko gribu, bet naudas nepietiek pat tam, ko tiešām vajag.
Grūti dzīvot krīzes apstākļos. Lai tikai kāds vēl man pasaka, ka krīze ir tikai mūsu galvās - sprandu apgriezīšu! :D
Manā personiskajā likumu kodeksā nāksies iekļaut vēl vienu likumu - neskatīties uz smukām drēbēm/apaviem. Vismaz līdz pavasarim, kad atkal jutīšu vajadzību apgreidot manus otrās pakāpes relišerus.

[acis]

2010-01-07T23:36:00.004+02:00

Es mīlu šo aci. Un arī otru, kas tai stāv blakus. Tāpat kā to iekš kura šīs acis uz mani skatās. Šīs acis ir pirmais, ko ik rītu es ieraugu sev blakus. Ik rītu, pie brokastu galda es nespēju beigt tās apbrīnot, kamēr viņš sēž man pretī un manu sajūsmu varbūt pat nenojauzdams klusi gremo sieramaizi. Šīs acis bija pirmais, ko es viņā ievēroju. Šajās acīs es varētu pat noslīkt.

[31]

2009-12-31T22:29:00.000+02:00

Es rakstu ar atpakaļejošu datumu - bet protams kā gan savādāk, jo rakstīt vakar man nebija ne laika, ne vēlēšanās!
Mans jaunais gads tika sagaidīts daudz labāk, nekā to biju gaidījusi. Es tikai priecāšos, ja gads paies tādā garā kā ir iesācies [ne tikai tā, kā šajā bildē]! :))

Auksti.

2009-12-17T21:38:00.002+02:00

Tieši tik auksti, lai negribētos darīt neko citu kā tikai satīties segā un ar siltas tējas krūzi rokā šķirstīt bilžu grāmatas.
Es šodien negribu būt es. Es šodien gribu būt kāds cits. Tā gadās pavisam reti, tomēr gadās.

Sniedziņš.

2009-12-13T23:57:00.005+02:00

Uzsniga, šogad otrais, sniegs.
Tikko kā biju izkāpusi no gultas, Juris teica, ka ārā ir sniegs, kaut nebija piecēlies, lai paskatītos un citādi nekā nevarēja to zināt. Atvēru aizkarus un tiešām - sniegs!
Tad, kad tas šogad uzsniga pirmoreiz es biju tā, kas vēl no gultas nepiecēlusies, nezinādama teicu, ka ir sasnidzis. Mēs vienkārši jūtam. Saožam :D
Tikko [bet tiešām, tikai tikko, kad sāku par to rakstīt] atcerējos to pirmo sniegu, kas uzsniga pirms trim [?] gadiem, otrajā novembrī [man šķiet]. Tas, droši vien, bija visskaistākais pirmais sniegs, bet turpmāk būs vēl daudzdaudz skaistāk - par to es esmu pārliecināta!

Bohēma

2009-11-27T22:05:00.003+02:00

Šodien mēs piecēlāmies tikai divos dienā un secinājām, ka pilnīgai bohēmai mums vēl tikai pietrūkst alkohola vai kā smēķējama. Bet negribās nemaz, tāpat jau ir labi. Iedomājos, ka daudzi mūs varētu apskaust, kaut īstenībā jau nav par ko.

Mesmer

2009-10-31T23:40:00.000+02:00

Tātad vakar es biju uz Mesmer koncertu iekš Depo. Grupa bija negaidīti laba, bez šaubām varu teikt, ka viņi ir viens no maniem šī gada labākajiem muzikālajiem atklājumiem. Citādi viss kā parasti. Pasākums gan būtu jautrāks, ja nebūtu tik liels nogurums pēc tam, kad visu dienu biju staigājusi pa mežu fotografējot. Toties satiku Nadīnu un kaut vai tāpēc vien bija vērts braukt.
Šodien slinkoju. Nav vairs spēka nekam.

Piektdiena

2009-10-23T23:23:00.008+03:00

Šodien bija pavisam interesanti.
Vispirms es sagrāvu savas, vairākus gadus auklētās, ilūzijas par kādu un tas bija lieliski! Ilgi es biju gaidījusi to laimīgo brīdi, kad manas iedomas sabruks pavisam! Ak, cik patīkami ir dzīvē pārliecināties par to, ka dažkārt tā ir vislielākā veiksme, ja kāda vēlēšanās nepiepildās!
Un pēc tam es sadūru trīs puisīšus.

Kostas Murkudis

2009-09-18T20:16:00.000+03:00

No rīta biju izdomājusi, kaut ko bezgala gudru, ko noteikti vajadzēja te ierakstīt, bet tagad es vairs neatceros, kas tas bija. Šodien man ir žurnālu/grāmatu diena. Kostas Murkudis priecē manas acis ar savām bildēm.

Pirmdienas ir foršākas.

2009-09-15T20:48:00.004+03:00

Man atkal viss besī. Cik gan neveiksmju var būt vienā dienā? Pieņemu, ka daudz, bet man pilnīgi pietiek arī ar tām dažām, kas mani piemeklēja šodien.
Nav jau tik slikti - padzeršu tēju, izdomāšu, kur ātri dabūt dažus desmitus tūkstošu latus un atkal viss būs pavisam labi :D
Es laikam sen nebiju bijusi Jelgavas centrā dienas vidū - biju jau aizmirsusi, cik daudz skolēnu un studentu, tur, tajā laikā staigā apkārt. Un bezdarbnieki, jā, arī ar tiem ir pilnas ielas.
Pāris pēdējo gadu laikā es biju pavisam atradusi no staigāšanas ar kājām. Tagad, šķiet, es pamazām atkal sāku pie tā pierast. Pat nezinu - priecāties par to, vai raudāt. Katrā ziņā staigājot ar kājām var satikt ne vienu vien interesantu cilvēku, kam citkārt es būtu ērti pabraukusi garām, viņu pat nemanot.
Ir viela pārdomām - izrādās, ka cilvēki man tomēr tīri labi patīk arī tad, ja viņu dzīves uztvere ir diametrāli pretēja manējai.

Mīlestība pazemo. Naids dod gandarījumu.

2009-09-09T22:36:00.001+03:00

Tas man šodien visu dienu galvā skan, kaut labi zinu, ka tā nav patiesība.
Es šodien esmu viena. Tāpat kā vakar biju. Man patīk būt vienai, bet ne tad, ja kāds mani pamet vienu, pats aizbraukdams darīt ko interesantāku par būšanu ar mani.
Bet nav jau tā, ka viss ir tikai slikti. Šodien es kādam biju tieši tik īpaša, lai viņš krietnu brīdi zīmētos zem mana loga, censdamies pievērst sev uzmanību, nemaz nezinādams, vai esmu mājās. Man patīk tas padsmitgadnieku jaunības maksimālisms :)

Pagājušajā naktī es atkal neizgulējos, jo radīju lūk šo:

Visa pasaule vienā istabā..

2009-08-19T13:56:00.000+03:00

..jeb pafotogrāfēju mūs mazliet.

[tu pat iedomāties nevari]

2009-08-04T16:55:00.000+03:00

Tu pat iedomāties nevari to, ka gaidot tevi, es paskatos pār kreiso plecu, ārā pa logu, vismaz desmit reizes minūtē un daru tā vismaz desmit minūtes pēc kārtas. Šodien pat vienpadsmit vai divpadsmit - apmēram tik ilgs laiks parasti paiet no brīža, kad iedomājos, ka tev tūlīt jau vajadzētu būt klāt.
Un nu jau es redzu - tu nāc :)
Tu pat iedomāties nevari, cik ļoti tu man esi..!!!

[sapnis]

2009-08-03T18:00:00.000+03:00

Nav labi, vēlu vakaros, skatīties vecas filmas par jūrniekiem, jo pēc tam visu nakti rādās nepareizie sapņi par neīstajiem cilvēkiem. Labi gan, ka dienas gaitā sapni jau paspēju gandrīz pavisam aizmirst, atceros tikai to, ka tas bija ar iespaidīgu sižetu un sirdi plosošs, bez šaubām. Tas ir prātam neaptverami, kā dažreiz pagātne mēdz turpināt mani vajāt pat tad, kad sen jau kā esmu sapratusi, ka viss ir labi tieši tā kā ir un labi vien ir, ka šis tas dzīvē nav izdevies tā kā toreiz ir gribējies.

Nāve, urīns un analgīns.

2009-07-29T11:37:00.000+03:00

Pasūdzēties gribu.
Slimnīcas ir briesmīgas, man tur nemaz nepatīk. Kaut pagājušas jau piecas dienas, kopš esmu tikusi no slimnīcas ārā, joprojām šķiet, ka apkārt viss smird pēc tās.
Neiedziļināšos sīkumos stāstot par to kā tajā nokļuvu, bet veselības aprūpes sistēma mūsu valstī joprojām ir apbrīnas vērta, protams, ka ne tajā labākajā nozīmē – es aizgāju pie ģimenes ārsta, kurš mani nosūtīja pie ķirurga, kurš mani nosūtīja uz slimnīcu un miniet trīs reizes, pie kā mani nosūtīja no slimnīcas, kurā kā izskatās es biju gulējusi bez īpašas vajadzības? Mani nosūtīja atpakaļ pie ģimenes ārsta, pie kura es nemaz vairs negāju, jo turpināt šo apburto loku nez kāpēc vairs negribējās. Un vai kāds saprata [nez, vai vispār mēģināja noskaidrot?] kas man kaiš? Protams, ka ne.
Vēl es tagad zinu, ka ātro palīdzību saukt arī nav vērts, jo no tās labākajā gadījumā var sagaidīt kādu pretsāpju poti, pēc kā tevi 1nos naktī iemetīs palātā, pamodinot tur visus nabaga pārējos mocekļus [galvenais jau, ka arī mani], kas tāpat jau sāpju mocīti cieš no pastāvīga bezmiega un pametīs novārtā līdz pat nākamajai dienai. Pagulēt tur vispār nav iespējams, kaut pārsvarā, kaut vai tikai aiz nenormālās garlaicības, ir jāatrodas guļus. Ēdiens joprojām ir nožēlojams – par zupu sauc siltu ūdeni ar pāris izjukušiem kartupelīšiem, lociņiem un sāli. Kotletes izskatījās tā, ka pat mirstošie pensionāri tās ēst nesagribēja. Un vēl deva kaut kādu kompotu, kas pēc vēmekļiem garšoja. Īsāk sakot briesmīgi viss. Es nezinu kā ir citur, bet vismaz Jelgavā serviss ir tieši tāds.
Un vēl – izskatās, ka jauni cilvēki vispār nemēdz slimot, jo nodaļā bija 99% pensionāru. Jau pirmajās dažās tur pavadītajās minūtēs sapratu, ka negribu būt veca. Viena no tantēm manā palātā likās, ka jau ir beigta [vēlāk gan viņa atdzīvojās un māsiņu ignorēta stundām ilgi vaidēja sāpēs, cik sapratu viņai kkas amputēts bija], cita nepārtraukti sarunājās ar sevi un sēdēja saģērbusies mētelī un cepurē, kaut man likās, ka palātā ir pat karsti. Logu turēt vaļā tāpēc nedrīkstēja, jo viņai sala, bet palātā neciešami smirdēja pēc nāves, urīna un analgīna.
Pats jautrākais bija izrakstīšanās no slimnīcas – lai tiktu no tās ārā, vispirms ir jāsamaksā. Interesanta sistēma – nez, kurš ir tik stulbs, lai guļot slimnīcā pie sevis turētu tik daudz naudas? Diennakts slimnīcā joprojām maksā dārgāk nekā dažā labā viesnīcā – 12ls. Par laimi lieliskais vīrietis mani izglāba atbraucot un samaksājot. Bet lai tiktu līdz tam, vēl bija kādas trīs reizes jāpaskraida augšā un lejā no 6tā stāva, neskatoties uz to, ka īstenībā vajadzētu gulēt un ārstēties un jādodās uz pavisam citu nodaļu meklēt savu izraksta lapu. Nespēju vien beigt apbrīnot, cik ļoti tur visiem viss ir pohuj! Ja es nebūtu tik ĻOTI gribējusi mājās un tāpēc apgriezusi otrādi visu slimnīcu, tad laikam joprojām mētātos tur neko nesaprotot.
Skumjākais gan ir tas, ka šī nepatīkamā piedzīvojuma dēļ es uz zvēru neaizbraucu. Bet kas zin – varbūt, ka tā pat labāk.

[fonofest]

2009-07-09T13:07:00.000+03:00

Ak jā - es biju fonofestā!
Parasti pēc tādiem pasākumiem top gari ieraksti, par to kā man ir gājis, bet šoreiz negribas. Bija labi. Pēc ilga laika es beidzot atkal satiku savu labāko draugu, atklāju dažas jaunas, manām ausīm tīkamas grupas un redzēju Anathemu, kas gan nebija tik forši kā biju gaidījusi, toties viņi nospēlēja manu mīļāko dziesmu. Bija vērts braukt un domājams, ka nākamgad braukšu atkal.

[četras dienas]

2009-07-09T12:57:00.000+03:00

Man, nē, mums :) kaut kad bija četras lieliskas dienas, kuras visas pavadījām pavisam bezmērķīgi vazājoties apkārt un fotogrāfējot visu, kas kustās un nekustās :)
Es pat vairs neatceros, kad tieši tas bija, šķiet, ka jūnija kaut kādos 20tajos datumos, bet nav arī svarīgi - galvenais, ka laiks tika pavadīts tiešām fantastiski labi un man ir kaudze bilžu no tām dienām.

[tukšums]

2009-07-01T01:18:00.000+03:00

Šis ir viens no tiem brīžiem, kuros es dažkārt salūztu. Salūztu iekrītot atpakaļ savā bedrē, no kuras tikko kā esmu tikusi ārā. Šoreiz par laimi, tādas iespējas nav - kāds [laikam jau es pati] manai bedrei ir uzlicis vāku. Bet nekas, gan jau pa ceļam būs arī citas bedres, kurās krist.
Pat neskatoties uz to, ka it kā taču viss ir ļoti labi, es jūtos tik sasodīti vientuļa un nevienam nevajadzīga, ka gribās uzcelt sev apkārt lielu mūri un visu pasauli sūtīt nafig, lai beidz man čakarēt smadzenes ar savām mirāžām par laimi, jo pienākot tuvāk, tās atkal izgaisīs.
Laikam tāda ir sajūta, kad vientuļš jūties pat pūlī. Vientulība, acīmredzot, ne tik daudz no apkārtējiem apstākļiem, cik no kaut kāda dvēseles stāvokļa nāk.
Un attālums diemžēl tikai atsvešina.
Es joprojām nožēloju, ka salūzu toreiz, pirms diviem gadiem. Droši vien, ka tā bija lemts un kas zin, varbūt, ka tā pat labāk, bet nožēloju vienalga, jo man vajadzēja būt stiprai un izturēt. Neizturēju visticamāk tāpēc, ka nemaz nebiju tā vērta, bet es jutos tik vientuļa, ka citu izeju vairs neredzēju. Jā, atkal sevi cenšos attaisnot. Nu, neko darīt, dzīve ir skarba un izlietu ūdeni vairs nesasmelt.
Vajadzētu gan pacensties savas kļūdas vairs neatkārtot. Vajadzētu kādam to visu stāstīt un brīdināt, ka, ja grib mani noturēt, tad tieši tagad lai tur visciešāk, bet es nezinu vai ir vērts. Man liekās, ka nesapratīs un pat ja tomēr sapratīs, tad būs par slinku vai gļēvu lai pavadu pievilktu ciešāk.

[marle]

2009-06-17T15:14:00.000+03:00

Netraucējiet mani, man beidzot ir labi :)

[pacietība]

2009-06-11T00:43:00.000+03:00

Bučoties gribās.
Bet nedrīkst vēl. Šoreiz es negribu tā - vienkārši. Vajag tā, lai pēc tam būtu, ko atcerēties. Vajag īsto vietu un laiku. Galu galā - es taču arī netaisos to darīt ar kuru katru!
Viss, vairāk neko neteikšu.

P.S. Es atcerējos, ko gribu. Tagad es jūtos kā skolēns, kurš ir laimīgi sagaidījis savu vasaras brīvlaiku, turklāt arī ir uzaicināts uz potenciāli aizraujošiem notikumiem bagātu vasaras nometni :D

[changes]

2009-06-09T21:34:00.000+03:00

Visbiežāk rakstīt gribās tad, kad ir slikti, vai vienkārši nekas nenotiek.
Pašlaik nemaz negribās - tātad, laikam jau, viss ir labi. Vismaz līdz brīdim, kamēr nesāku domāt. Jo, kad sāku, tad paliek bail. Bet nekas - toreiz, pirms gandrīz četriem gadiem, bija vēl vairāk bail.
Lielas pārmaiņas notiek manā dzīvē pēdējā laikā. Un es gandrīz nevienam par to nestāstu. Es vispār pēdējā laikā maz ko stāstu. Laikam bail, ka nenosoda, nenoskauž vai arī vienkārši negribas ne ar vienu tajā dalīties.
Stulbi ir pēkšņi vairs nezināt, ko gribu. Un vēl es esmu pazaudējusi jūtas, bet šobrīd man tādas ļoti noderētu. Es jūtos kā skolēns, kas tik ilgi ir gaidījis vasaras brīvlaiku, bet kad tas ir pienācis, tad saprot, ka nekas daudz jau nav mainījies un nemaz vairs nezin, ko tagad ar tādu brīvību lai iesāk.
Gan jau būs labi, gan ar laiku viss nostāsies savās vietās. Nav jau pirmā reize un šoreiz man pat jautājumu nav.

[-31]

2009-05-30T23:01:00.000+03:00

Pēdējā brīdī vienmēr paliek pa īstam bail.

Vakar es beidzot sapratu kā ir tad, kad smaids ievelkas līdz pat ausīm.
Vakar es beidzot atcerējos un sapratu kāpēc.
Varbūt nevajadzēja, varbūt, ka nav labi tā, bet sasodīts, man tik ļoti patika gan saprast, gan atcerēties!
Pēc tam man gribējās raudāt par to, ka gribās raudāt. Wtf? Es sāku par to smieties un par raudāšanu pavisam aizmirsu.
Un es šodien gandrīz aizbraucu kosmosā. Ar veļasmašīnu.

[par vīriešiem]

2009-05-27T00:57:00.000+03:00

Ak, kā gribētos beidzot iepazīties ar kādu vīrieti, kurš kā tāds arī uzvedās!
Mani priekšstati par to, kādam ir jābūt īstam vīrietim, protams, ir apstrīdami, tomēr..
Skatoties uz draudzenes pūlēm, iekarot kāda sirdi, es vienkārši nesaprotu - kāpēc meitenēm bieži ir tā jācenšās, lai izpelnītos kāda vīrieša īpašu uzmanību un jāiztērē milzumdaudz enerģijas, lai viņš saprastu, ka pats tādu ir izpelnījies viņas acīs?
Kur ir palikuši tie vīrieši, kas sev tīkamās dāmas cenšas iekarot, tās visādi aplidojot, vai vismaz tik daudz izrādot savas simpātijas, kā izsakot kādu tiešu komplimentu?!
Vispār, cik skatos apkārt, pārsvarā arī visi ir tādi ņergas - tikai sēž un kunkst par to, cik ir vientuļi, nelaimīgi un nevienam nevajadzīgi. Tā vietā, lai celtos un kaut ko darītu, viņi tikai gaida, kad notiks nez kāds brīnums - no zila gaisa pēkšņi uzradīsies lieliskā sieviete, kam nu tiešām nebūs nekā labāka ko darīt, kā tikai mēģināt viņu ieinteresēt, savaldzināt un beigās adoptēt, lai visu turpmāko dzīvi varētu rūpēties par viņa labsajūtu, gluži kā mamma. Ka tik ne arī.
Man, piemēram, nemaz nevajag daudz - es neprasu, lai mani apber ar ziediem un komplimentiem, bet kāds patīkama pārsteiguma moments un mazliet spontanitātes gan nenāktu par ļaunu. Piemēram piezvanīt nakts vidū, paziņot, ka drīz būs klāt un aizvest.. nezinu, vienalga, kaut vai uz mežu - sviestmaizes ēst, tēju no termosa dzert un ērces lasīt :D
Labi, nevajag pat tik daudz, būtu forši arī tad, ja vīrietis būtu vismaz tik varonīgs, lai spētu izrādīt savas simpātijas bez nepārtrauktām šaubām un bailēm no atraidījuma. Un izrādītu savu interesi tik daudz, lai meitenei neapniktu darīt to pašu. Ja spētu rīkoties dotajā brīdī, nevis plānotu laiku nedēļām ilgi uz priekšu.
Kaut kas pasaulē ir pavisam šķērsām sagriezies.
Pēc tam vēl viņi brīnās, kāpēc ir pilna pasaule ar visādām prātu izkūkojušām feministēm un vienkārši cietsirdīgām kucēm :D

Photo by Widyantara

[dusmas]

2009-05-21T00:38:00.000+03:00

It kā nenozīmīgas lietas dažreiz var TĀ izbesīt, ka gribās bļaut un rupji lamāties. Bet tur tā nelaime, ka nav jau īsti uz ko un par ko. Man likās, ka man ir vairāk pacietības. Tomēr nav gan.
Gribās sagrābt aiz apkakles un pastiepjoties pirkstgalos kliegt sejā: "bļeģ, nu nahuj tu tā dari???" Protams, pat ja būtu iespēja, es tā nedarītu. No tā jau nekas nemainītos.
Sen neviens mani nav tā nokaitinājis pat īsti neko nedarot.
Īstenībā jau vienkārši skumji. Un tāpēc, ka ir tik sasodīti skumji es labāk sev iestāstu, ka nevis jūtos nožēlojami, bet dusmojos. Nav viegli sev atzīt, ka esmu sūds, ka kādam mani nevajag.
Un pat ja tiešām tās ir dusmas, tad visdrīzāk jau tomēr uz sevi. Dusmas, ka es gribu, dusmas, ka vajag un dusmas par to, ka man nav vienalga.
Es neprotu pielāgoties, negribu vienmēr kādam izdabāt, saprast, pieņemt un samierināties. Es gribu spēlēt pēc saviem noteikumiem, tāpēc man tagad ir jāsaņemas, jāatmet tie miljons sapņi un naivās cerības - vienkārši jānospļaujas un neko nepaskaidrojot jāpazūd. Kamēr vēl nav par vēlu. Jo kā redzams, iepriekš visi pārējie ir darījuši tieši tāpat un tagad es beidzot saprotu kāpēc.
Vienkārši... ffffuckoff!!!

Photo by ohh dear lover

[negribu zināt]

2009-05-18T00:19:00.000+03:00

Man šovakar kāds jautāja - vai tad man nekad neesot tā, ka nav ko teikt un gribās vienkārši paklusēt? Es vēl nezinu, vai viņam pašam uz to atbildēšu, bet jā, kaut reti, tomēr man tā mēdz būt.
Biežāk gan ir tā, ka ir tik daudz ko teikt, ka nespēju domas pārformatēt vārdos, tāpēc nepasaku neko.
Arī tagad tā ir.
Besī pārāk daudzas lietas uzreiz. Besī cilvēku vienaldzība, besī, ka viņi negrib to pašu ko es un besī, ka es vispār nemaz nezinu ko īsti viņi grib vai negrib un vēl vairāk besī tas, ka visticamāk arī viņi paši to nezin.
Šovakar izdomāju, ka man mīlestības trūkst. Īstenībā vienmēr ir trūcis, jau kopš bērnības, bet pēdējā laikā it īpaši.
Es gribu mīlēt!!!
Kas man to liedz? Pirmkārt, es neprotu mīlēt tāpat vien, pretī nesaņemot to pašu. Otrkārt, tādas jūtas jau nerodās kā pēc pasūtījuma, bet tās, kas kādreiz jau ir radušās, tās ir bijušas tik smeldzīgas, ka ne domāt, ne atcerēties negribās. Vai arī palikušas bez atbildes. Vai laika gaitā vienkārši zudušas saprotot, ka otram cilvēkam par mīlestību ir pavisam cita izpratne un es no viņa nekad nesaņemšu to, kas man patiešām vajadzīgs.
Sviests. Šo vārdu jau sen kā biju no savas leksikas izdzēsusi, bet te nu tas ir īsti vietā.
Sasodīts, kāpēc vienreiz viss nevar notikt vienkārši un skaisti?
Laikam nevajadzēja lasīt tos stulbos laimīgo pāru iepazīšanās stāstus.
Es vairs mīlestībai neticu. Negribu ticēt.

Toties es beidzot tiku pie zenīta, no kura nāk ārā lūk šādas, jaukas, analogas bildes.

[asphyxiation]

2009-05-03T10:36:00.000+03:00

Daži cilvēki ir TIK skaisti, ka vai raudāt gribās. Kāpēc raudāt? Es nezinu.
Vai nu tāpēc, ka es ar viņiem kopā nevaru būt, vai arī tāpēc, ka šis skaistums ar laiku izgaistu un visātrāk jau tieši tad, ja es būtu blakus.

Photo by Midnight-digital

[b&w]

2009-04-29T00:33:00.000+03:00

Roberts man uzdāvināja veselu iepakojumu ar b&w filmām. Vēlreiz paldies viņam par to! 120mm platās filmas pašas par sevi jau ir vesels piedzīvojums, kur nu vēl tad, ja ar iso 100 tiek liktas holgā. Mazie dzīves prieciņi. Šķiet, ka mans analogais pavasaris šogad būs melnbalts, turklāt vairāk melns nekā balts. Tiesa gan, ka mans digitālais pavasaris joprojām ir krāsu pārpilns un vasara solās būt vēl krāsaināka.

Pārējās bildes ir apskatāmas šeit

[piektdiena]

2009-04-17T20:32:00.000+03:00

Man riebjas piektdienas. Nē, man, protams, riebjas arī visas citas dienas, bet piektdienas tomēr no visām visvairāk, jo tieši tajās es jūtos visvientuļākā, pamestākā un nevienam nevajadzīgākā.
Nu jā, piektdienu kults - pienāk vakars, visi iet ārā, satiek draugus, dodās izklaidēties, aizbrauc nafig prom uz laukiem, kur nav interneta vai arī ar visu internetu tur vienkārši pazūd. Bet es nevaru. Es turpinu sēdēt savā piecu sienu bezlaika pasaulītē un.. Un neko. Nav jau vairs te ko darīt.
Vakar gan bija - vakar es dejoju. Parasti es to daru reti, vai nedaru nemaz un ja tomēr daru, tad visbiežāk ne jau tā. Ziniet, grūti reizē dejot un fotogrāfēt, bet man laikam sanāca.

[grindsex@depo]

2009-04-12T10:31:00.000+03:00

Viņš tiešām ir skaists. Tik skaistu cilvēku es vispār sen nebiju redzējusi. Ja precīzāk, tad deviņus mēnešus. Apmēram tik ilgs laiks ir pagājis, kopš es viņu redzēju pirmoreiz.
Bet pasākums bija lielisks. Tas nekas, ka meksikāņi [Visceral Grinder] nemaz neatbrauca, tas nekas, ka arī pārējās grupas, izņemot Traumu nebija pārāk baudāmas un tas nekas, ka cilvēku bija tik maz, ka šis grindsex varētu būt arī pēdējais. Man bija labi. Vienīgā nelaime, ka krietni par īsu, jo pasākums beidzās tieši tad, kad palika visinteresantāk. Es gribu vēl. Un daudz.
Un tagad man ir slikti. Neizprotamu iemeslu dēļ, man ir ne tikai fiziskās, bet arī morālās paģiras. Tāda sajūta, it kā es kaut ko būtu, vai nebūtu paspējusi izdarīt.
Priecīgas lieldienas, bļeģ! :D

Photo by Midnight-digital

[pieklājība]

2009-04-08T10:37:00.000+03:00

Cilvēki ir nodzīvojušies jau tiktāl, ka ir paspējuši aizmirst par pavisam elementārām pieklājības normām. Cilvēki, piemēram, vairs nesveicinās. No vidēji trīsdesmit pieciem manas kāpņutelpas iedzīvotājiem es sveicinos ar labi ja pusi. Es vienmēr esmu ļoti pieklājīga, daži kaimiņi mani par to ir pat īpaši uzteikuši. Ja es kādu nesveicinu, tad vai nu tāpēc, ka viņš ir stipri jaunāks par mani, turklāt man ar viņu nav bijusi nekāda darīšana vispār, vai arī tāpēc, ka zinu - sveicināmais vienkārši neatbildēs. Jā, cilvēki ir dīvaini. Laikam jau viņi jūtās par mani tik pārāki, ka es neesmu pat viņu atbildes vērta, vai arī vienkārši ir tik neaudzināti primāti, ka nesaprot ko atbildēt.
Šorīt, ejot lejā pa kāpnēm, pasveicināju jauno sētnieci. Arī ar veco es vienmēr sveicinājos, tā gan bija krietni patīkamāka persona, ar kuru dažreiz pat varēja pāris vārdus pārmīt, bet ja reiz šī jaunā ir ieņēmusi viņas vietu un pilda savus darba pienākumus šķērsojot manas ikdienas gaitas, tad manuprāt ir tikai normāli viņai pateikt "labrīt"!
Smieklīgi - no mana sveiciena vecā alkoholiķe pavisam apjuka. Laikam tiešām izbrīnījās par to, ka kāds uzskata par vajadzīgu viņu sveicināt. Vispirms viņa klusējot uz mani paskatījās kā uz atnācēju no citas planētas un tikai pēc tam, kad biju nokāpusi jau gandrīz stāvu zemāk, atbildēja, ka vispār jau esot diena :D Kā nu kuram, es atteicu un nolēmu, ka turpmāk kārtīgi jāapdomā, ko ir vērts sveicināt un ko ne.
Latvieši ir dīvaini. Nē, ne tikai latvieši - Latvijas iedzīvotāji vispār. Un laikam jau tomēr dažreiz arī es pati.
Nemūžam neaizmirsīšu kādu, it kā pavisam nenozīmīgu, gadījumu Londonā. Bijām aizbraukuši uz kādu tirdzniecības centru un kā jau parasti, pēc ilgas vazāšanās apkārt, dabiskās vajadzības liek par sevi manīt, tāpēc apmeklējām tur arī tualeti. Es stāvēju garā, tukšā gaitenī un gaidīju savu kompanjonu, kad pēkšņi parādījās kāds kungs. Savādāk kā par kungu es tiešām nevarētu viņu nosaukt - vīrietis ap gadiem 60, varbūt pat 70, slaids, turpat divus metrus garš, tērpies melnā uzvalkā, ar greznu spieķi un cilindru galvā. Goda vārds - gandrīz Linkolns, kā dzīvs! Un viņš, man garām ejot paceļ savu cilindru un saka "good afternoon"!
Nemaz nerunājot par pēkšņo sveicienu, es no viņa izskata vien jau biju tik pārsteigta un pat nobijusies, ka tā arī neko sakarīgi neatbildēju, labākajā gadījumā tikai pagalam nejēdzīgi pasmaidīju un par atbildi nomurmināju, kaut ko līdzīgu viņa teiktajam. Un kā gan savādāk - tādi taču pa veikaliem nestaigā, tādus tikai filmās rāda, braucam karietēs...
Nobeiguma nebūs. Tik ilgi rakstot esmu pavisam pazaudējusi savu sākotnējo domu, vai arī man vienkārši ir vēl tik daudz ko teikt, ka uzrakstīt šeit, to nav iespējams.
Bet svarīgākais, ko gribēju šeit pateikt - esiet pieklājīgi, tas tomēr ir ļoti patīkami!

[y2 type]

2009-03-10T12:10:00.000+02:00

Pirms pāris dienām, es ar šausmām atklāju to, par ko man jau kādu brīdi bija radušās aizdomas - man joprojām patīk mistera Y2 tipa vīrieši! Līdz šim gan biju domājusi, ka pirmkārt, Y2 tāds ir vienīgais un pat ja nav, tad izņēmuma kārtā, man ir paticis tikai viņš. Bet izrādās, ka nē. Izrādās, ka tādu ir samērā daudz, ka starp šiem samērā daudzajiem vismaz viens ir tāds, kas pēdējā laikā Latvijā ir kļuvis diezgan atpazīstams un bieži parādās visur, kur vajag un nevajag, tā liekot man regulāri aizdomāties par to, kas gan man vispār viņos visos šķiet tik piesaistošs. Es pat nezinu kā lai šo Y2 vīriešu tipu tā pieklājīgāk noraksturo, lai nevienu neaizvainotu un neviens neiedomātos, vai nesaprastu, ka runa iet tieši par viņu.
Parasti viņi ir diezgan pašapzinīgi, visbiežāk iedomīgi. Vienmēr apveltīti ar augstu intelekta koeficentu, ļoti labi sarunu biedri, mīl grāmatas, teātri/kino. Pavirši iepazīstot, šķiet ar labām manierēm [atver durvis, pasniedz roku utt.], bet veidojot ciešāku kontaktu kļūst skaidrs, ka tās ir virspusējas un tiek lietotas tikai dažādām savtīgu mērķu vadītām manipulācijām. Slinki darbā, tomēr savā kustībā nerimstoši. Vislabprātāk savu laiku notriec visnotaļ aizraujošās, bet pagalam neproduktīvās darbībās. Ne vienmēr, bet bieži arī neciešami gļēvi, neizlēmīgi, atbildību par kaut ko uzņemties nevar/negrib/nemāk. Ja runā par ārējo izskatu, tad visi kā viens - slaidi, ar spēcīgu, labi attīstītu ķermeni. Matu krāsu labāk gan nepieminēšu, jo tā nav no visbiežāk sastopamajām. Mati vienmēr taisni, to garums visbiežāk beidzas līdz ar zoda līniju, dažreiz īsāki, dažreiz tie tiek atlaisti līdz pleciem, bet nekad nav pārāk īsi/gari. Un vēl - kā likums, visi dzimuši jaunavas vai svaru zīmē. Nevarētu teikt, ka es īpaši ticu horoskopiem, bet gan jau, ka arī tam ir sava nozīme viņu visu tik daudzajām kopīgajām gan izskata, gan rakstura īpašībām.
Domājot racionāli, ir vairāk kā skaidrs, ka neko nopietnu no šī tipa kungiem sagaidīt nevar, tikpat cik skaidrs ir tas, ka man labāk no viņiem turēties pa gabalu un nekādās attiecībās neielaisties, jo galu galā tās neizbēgami beigtos ar smagu vilšanos. Un tomēr, kāds neizskaidrojams spēks mani velk viņus izprast un iepazīt...

[The World Through a Plastic Lens]

2009-03-08T18:29:00.000+02:00

Vakar bija brīnišķīga diena! Ne tikai tāpēc, ka sestdiena, bet arī, jo beidzot uzspīdēja saule.
Dienas pirmo pusi veltīju negausīgiem Holgas priekiem stacijas parkā, ar visādiem tur filtriem, dubultām/trīskāršām ekspozīcijām un beigās pavisam nejēdzīgu filmas tērēšanu ķerot kadrus pa braucošas mašīnas logu. Šodien ar trīcošām rociņām gāju uz darbnīcu attīstīt filmu, cerībā, ka kaut kas būs sanācis, jo ar 35mm filmu 120mm filmām paredzētā kamerā nekad, neko nevar zināt. Kā jau parasti, kad mēs tur ierodamies, iznāca arī pats filmu tīstītājs, lai ar mums parunātos un pabrīnītos par visu to ārprātu, ko esam safotogrāfējuši. Ejot ārā Mārtiņš pasmējās, ka tagad tā sanāk, ka mēs viņiem konkrēti ieliekam, jo neskatoties uz pilnīgu izglītības trūkumu šajā jomā mēs vienalga zinām daudz vairāk :D Turpat pretī fotodarbnīcai nometāmies uz soliņa un tūlīt izstiepām pret sauli savu filmas rulli, lai apskatītos, kas tad īsti tur ir, vai nav sanācis.
Šķiet, ka pirmoreiz mūžā ir izdevušies pilnīgi visi kadri, neviens nav melns/balts vai pavisam pazaudēts. Holga nebeidz mani pārsteigt. Lai cik smieklīgs arī neliktos tāds lēts krāms ar plastmasas lēcu, tā vienalga ir viena no foršākajām kamerām, kāda jebkad ir nonākusi manā rīcībā.

[Maybe We'll Dance Tomorrow ]

2009-03-05T01:23:00.000+02:00

Lūk, ko es tikko secināju - man it nemaz vairs nepatīk rakstīt. Laikam pamazām sāku pierast visu, kas uz sirds, izteikt nevis vārdos, bet bildēs. Tāpēc tukšas liekvārdības vietā labāk mēģināšu savu lielisko vakara noskaņu vizualizēt. Dziesmu tik tikko kā dzirdēju pa radio un izrādās, ka tai ir arī skaists video. Viens no tik ļoti retajiem izņēmumiem, kad manu uzmanību spēj piesaistīt nosacīti lēna mūzika. Bet grupa nav klausīta jau gandrīz divus gadus, tāpēc laikam pēdējais laiks iegādāties visu viņu diskogrāfiju.

[the colour of pain]

2009-02-18T23:04:00.000+02:00

Pēc vairāku mēnešu pārtraukuma atkal biju tetovēties. Sāpēja. Elkonītis tāda mīļa vietiņa, to visi saka, bet nekas, pierasts jau, paciest var. Sāpes jau vispār ir daļa no filozofijas tajā procesā. Ja nesāpētu, tad varbūt sen jau visi staigātu apkārt nozīmēti.
Kamēr es sēdēju un cietu, un smējos, jo pie Kaspara jau vienmēr jautri iet, tikmēr Mārtiņš fotogrāfēja un re, kas sanāca:

[FED]

2009-02-14T22:26:00.000+02:00

Jau kādu laiku atpakaļ bija pāris jaukas dienas, kad biju izvedusi pastaigāties veco FED mikron. Galvenokārt jau tāpēc, lai pārliecinātos, vai tas vispār vēl ir pie dzīvības. Sen jau bija aizmirsts kā tas ir - stāvēt pie fotodarbnīcas ar aploksni rokā un domāt, kas nu tur būs, vai nebūs sanācis. FED lika prātā pārcilāt manu iedomāto vērtību sistēmu un es sapratu, ka jā - analogais foto man ir paspējis aizraut tieši tik daudz, lai vēlme to apgūt tik drīz vēl nepārietu! Lūk arī rezultāts tam visam:

[horoskops]

2008-12-04T10:55:00.000+02:00

Rīta neko vēl nesaprašanas iespaidā atvēru savu šīs dienas horoskopu un tur stāv rakstīts: "Pravietiski sapņi, kas ļoti ātri piepildīsies.." IDEĀLI!!!
Es šonakt nosapņoju tik daudz, cik daži citi paspēj varbūt tikai nedēļas laikā. Lielāko daļu jau gan vairs neatceros, bet skaidri atceros to, ka atrados kādā svešā valstī, pamestā ēkā - likās, ka skolā vai slimnīcā, kur gaitenī slēpos aiz apgāzta galda, jo uz mani šāva ar ložmetēju. Atceros, ka dažas lodes aizskāra manu roku un tad es laikam pat nobijos, jo sapratu, ka tās tiešām ir īstas. Vēlāk maldījos pa tukšām kāpņu telpām un gaiteņiem, tad satiku kādu, laikam jau sapnī pazīstamu, ļoooooooti glītu indiešu izcelsmes puisi, ar kuru kopā bēgot vēl paspējām apspriest to, kāpēc gan viņam nav meitene un tad mūs noķēra trīs onkuļi baltos halātos, zem kuriem apakšā bija formas ar daudziem ordeņiem, kaut kur tur pa vidu uzradās arī miniatūra auguma vjetnamiešu meitene. Onkuļi formās mūs visus ieveda nelielā telpā, sasēja un teica, ka tūlīt nošaus. Es mirt nemaz negribēju, vjetnamiete man blakus jau skaitīja tēvareizi, es klausījos, gribēju pat skaitīt līdzi, bet nekādi nespēju atcerēties vārdus pareizā secībā. Bet indietis kaut ko murmināja savā valodā, ko es nesapratu nemaz, tāpēc es sēdēju un domāju, ka gan jau tomēr kāds mūs izglābs tā kā parasti notiek filmās. Un izglāba arī - vulgāra paskata tante ar mazās nāriņas frizūru un atņirgto zobu smaidu. Neatceros vairs ko viņa darīja, tālāk jau tur sākās pilnīgs bezsakars, kas savienojās ar citu sapni, kur kāds svešs vīrietis uzskatīja sevi par suni un četrāpus kāpa augšā pa kāpnēm, kuras dīvainā kārtā vietām bija nosmērētas ar kartupeļu biezputru, lai tiktu līdz savai guļvietai uz grīdas, kas bija piebērta ar saplēstām spuldzītēm, bet pārējo jau jūs vairs negribat zināt! :D
Tātad - ja gadījumā es drīz pazūdu bez vēsts, tad ziniet, ka viss notika tieši tā!

[583467,34]

2008-10-23T13:38:00.000+03:00

Ir tā, ka daudzi no jums man ir tik neizsakāmi mīļi, bet man ar jums vienkārši nav par ko runāt!
Kādu es satieku ik pēc pāris mēnešiem, kādu labi ja divreiz gadā, bet kādu varbūt vēl retāk, tomēr katru reizi iedomājoties par jums ir tas īpašais siltums sirdī. Jūs paši visdrīzāk par to pat nenojaušat un tieši tie, kas tādu iespēju pieļauj, ne noteikti, bet visticamāk tomēr, ka kļūdās.
Visas tās sabiedrības uzspiestās pieklājības normas sagrauj jebkādu vēlmi ar tik mīļajiem cilvēkiem kontaktēties biežāk. Varētu taču satiekoties vienkārši uzlikt galvu uz pleca, pasmaidīt, paklusēt, izteikt otram kādu jauku, bet neviltotu komplimentu, sabučot uz abiem vaigiem, novēlēt veiksmi līdz nākamajai reizei un iet prom. Bet nē, ir jārunā par skolu, darbu, laika apstākļiem, inflāciju un to, ka misters X ir nopircis mašīnu, bet Y izmainījies tā, ka pazīt vairs nevar. Kaut kāda stulba neveiklības sajūta.
Laikam jau arī saskarsmē ar apkārtējiem ir jāprot huliganizēt speciāli ignorējot realitātes noteikumus. Tā man vakar skaisti pateica. Ne par saskarsmi, par huliganizēšanu. Nav jau vairs ko zaudēt, tāpat gandrīz visi uzskata, ka neesmu īsti pie pilna prāta, tā ka varu atļauties visu darīt savādāk :D

[Rectal Spit Into The Soul]

2008-09-25T00:19:00.000+03:00

Šovakar pavisam nejauši uzdūros tekstam: 'Neesiet naivi - neiemīlieties!' :D
Tas tā, atbilstoši šī vakara jaukajai noskaņai un par atgādinājumu sev.
Jo... Nu, te varētu sekot daudz pamatojumu kāpēc, bet domāju, ka katrs vientuļais un atraidītais tos tāpat labi zina, bet pārējiem par to nav jālauza galvas, dzīvojiet vien laimīgi! :)
Nevajag man to skaistumu. Nu nafig viņu? Labāk tad vārīties savā žultī, pie tās vismaz pierasts, tā vairs acīs nekož. Jo katru reizi, kad tu notici tam, ka skaistais ir iespējams, tu izlauzies cauri veselam ledus blāķim kā maiga pavasara puķīte, bet vienmēr atradīsies kāds sūdains zābaks, kas tūlīt pat tevi samīs putrā... Pie kam vienmēr tieši tas zābaks, kurš cauri ledus sienai izskatījās tik spoži nopulēts, ka vot vajadzēja izlīst laukā iepazīties.. Ja vēl varētu tā samīt un viss - beigas. Bet nēēē, tu paliec guļot zemē tāds ne īsti dzīvs, ne miris, mocies, vārguļo un tā šķiet bez gala. Laika gaitā arī citi zābaki tev paspēj pāriet pāri, bet tas jau vairs tā nesāp, pie visa taču pierod.
Tiesa gan, ka sāpes iedvesmo. Lai kaut mazliet atvieglotu savu agoniju, tu sev apkārt uzbur veselu paradīzi un dzīvo tajā, kamēr vairs nespēj atšķirt iedomas no īstenības un tev beidzot pat izdodās mazliet atkopties. Tieši tik daudz, lai savā naivumā paskrietu zem nākamā zābaka. Vai ļoti iespējams, ka zem tieši tā paša. Un sakiet vēl, ka dzīve nav īsts cirks... :D

[ghosts of the past]

2008-06-01T16:13:00.000+03:00

Kaut kā baigi interesanti visnegaidītākajā brīdī satikt kādu cilvēku no tik tālās pagātnes.
Vakar Kalnciema benzīntankā uzskrēju virsū savam bērnudārza draugam. Pirmajai mīlestībai laikam, heh, kāda nu bērnudārzā tā var būt.. Tāds smuks puisis ar gariem matiem, taisni vai brīnums, ka vienīgais cilvēks ar ko man bērnudārzā bija labs kontakts, ir izaudzis +/ - tāds pats kā es. Kopš tā laika pēc sejas nemaz nav daudz mainījies. Patiesībā, kopš bērnības, jau pāris reizes biju viņu satikusi. Pirms pāris gadiem vasarā, kaut kādā pasākumā pie ledus halles, viņš man ar sniega piku pa aci iemeta. Netīšām, laikam :D
Interesanti. Stāvu viņam pretī pie saldētavas, ik pa brīdim viens uz otru paskatamies, bet nesveicināmies. Mēs taču esam pavisam sveši cilvēki. Bet dīvaini, ka par šo svešo cilvēku es zinu tik daudz. Es taču atceros kā bērnudārza laikā viņš pārsita galvu, atceros viņa mammu, zinu kur viņš dzīvo un kā sauc viņa meiteni.. Un viņš par mani iespējams tikpat.
Un tomēr sveši cilvēki. Nepieklājīgi būtu vienam otru raut aiz rokas un stāstīt cik daudz visu ko mēs atceramies, jo vairāk tāpēc, ka neesam divatā.Tā arī šķīrāmies - viens otram ilgi skatoties pakaļ un atceroties. Līdz nākamajai reizei.

Photo by PetitJeReve

[sirds uz trotuāra]

2008-03-29T23:03:00.000+02:00

Ārprāts - cik daudz domu gan var paspēt izdomāt vienas dziesmas laikā!

+/ - 4 minūtēs var paspēt sevi novest pie galējām sajūtām - gan sajūsmas, gan izmisuma. Labi gan, ka uz sejas ir uzlikta tā jaukā maska, kas pēc vajadzības mainās līdz ar apstākļiem apkārt un neviens neko pat nemana. Vismaz 60% emociju man nāk caur acīm, tāpēc es stāvu un vēroju. Fiziski nekustīgi, bet galvā emociju KARUSELIS.

X stāv ar Y vaibstiem sejā, bet Y2 no saviem skatuves augstumiem atkal ar neiztulkojamo smaidu sejā skatās uz mani tā, it kā viņš būtu DIEVS, bet es SŪDS. X arī smaida, bet viņš smaida gaišāk un patiesāk. Viņš ir labs cilvēks, tādi smaidi nespēj apmānīt. Bet Z stāv turpat blakus un noteikti, ka domā ko gaužām līdzīgu, tikai pa savu tēmu. Viņa zina, viņa saprot.

Varētu izraut sev sirdi un izšķaidīt uz trotuāra! Kāpēc uz trotuāra? Tāpēc, ka skaisti. Kā dzejolī. Bet ne jau sirds vainīga. SIRDSAPZIŅA. Jā, re kā - arī man tāda ir! Es taču nevaru pagriezt laiku atpakaļ un pat ja varētu, ko gan tas dotu? Sirdsapziņa mocītu tāpat, tikai ar norādi pretējā virzienā.

Gluži kā tajā vasaras vakarā/naktī, es vēl šodien atceros X atklāto skatienu un vārdus 'nedari Y pāri!' .. Toreiz biju svēti pārliecināta, ka nedarīšu. NEKAD!

Kaut viss būtu tik vienkārši.

Domājot pamazām sagraužu sevi, bet tik ļoti, tik ļoti gribās lai kāds beidzot notic, ka arī man ir jūtas! Un lai netiesā. Lai piedod.

Photo by jtloweryphotography

[mindwalk]

2008-03-28T04:29:00.000+02:00

Man patīk cilvēkus izķidāt. Ne jau fiziski, protams. Lai tiktu līdz serdei, man bieži gadās tos nevis maigi un pacietīgi atlobīt, bet neapdomīgi saplosīt un tad vēl beigās secināt, ka tur iekšā nekā interesanta nemaz nav. Tas ir gan labi, gan slikti un kā nu kuro reizi kuram. Ne jau visus es tā plosu, ne visi mani tā interesē. Visvairāk man interesē tie svešie, kas ir kaut kur manā tuvumā. Tā arī ir sava veida paranoja - pirms iepazīties ar iespējamo pretinieku [nav izslēgts, ka tikpat labi arī nākamo draugu] es gribu zināt par viņu daudz vairāk nekā viņš zin par mani, jo esmu gatava jebkādai notikumu attīstībai. Piesardzības mehānisms manā galvā apstājās reti. Nepārtraukti tiek analizēta situācija kādā atrodos un izskaitļoti visi iespējamie [vai man saskatāmie] gājieni uz priekšu, sāniem vai pat atpakaļ. Tā kā tāda veca vilcene, nudien.. Manas domas noteikti izskatās pēc kādiem baciļiem vai vīrusiem - atzaraina lode, kuras katra atzara galā ir vēl kāda lode ar atzariem un tā līdz bezgalībai, varbūt gluži nē, bet vismaz tik tālu cik spēju saskatīt. Dažreiz gan smadzenes pārdeg tā, ka kādā brīdī ieslēdzās autopilots un ja tobrīd es atrodos kaut kur sabiedrībā, tad mani var mierīgi piekrāpt vai apzagt, to es piefiksēšu tikai krietni vēlāk. Tādos brīžos man vajag aukli.

Un atkal nāk prātā Kolins Vilsons:

' Ja kosmoss ir bezgalīgs, tad kā ir ar kosmosu cilvēkā? Bleiks ir teicis, ka mūžība paveras no atoma centra.'

Var jau būt, ka tā ķidājot cilvēkus es tikai cenšos pārliecināties par to, ka tāds kosmoss ir katrā. Ja tā, tad pagaidām bez īpašiem panākumiem, ja neskaita tos dažus, kuros šķiet, ka ir pat vairāk.

[-38-]

2007-11-26T19:34:00.000+02:00

Šodien manī ir kaut kas liels un skaists. Mīlestība laikam, tikai ja tā, tad es nezinu pret ko. Šodien divi cilvēki, bez īpaša iemesla man uzdāvināja šokolādi. Ar to pietika, lai es nospriestu, ka dzīve nemaz nav tik briesmīga. Garšīgas bija abas. Bet varbūt, ka es atkal pārāk iedziļinājos Amora piedzīvojumos un sapratu, ka nudien:

' Tur ir tāpat kā šeit, jo nav nekāda tur, TUR ir tas pats ŠEIT, tikai izgriezts otrādāk, un tas, kas ŠEIT, tas, otrādi izgriezts, ir TUR, un nav nekādu objektīvu atšķirību, ir tikai subjektīvās, kādas nu katrs dzemdē savā prātā!'

Un tagad es jūtos tāpat kā Koļka, tēls no manas mīļākās grāmatas.

'Ieraudzītais pārliecināja, ka dažubrīd realitāte ir drausmīgāka par iztēles murgiem.'

Kaut neesmu dzērusi ne šodien, ne vakar, vienalga kā Koļka jūtos.

[concussion]

2007-08-28T14:03:00.000+03:00

Kā es ienīstu tos bezgala skaistos sapņus, kas šķiet tik reāli, ka liek nogulēt vismaz 12 stundas no vietas! Tad tu pamosties ar rokās cieši sažņaugtu spilvenu, paskaties apkārt un saproti, ka atkal esi salīdzinoši neciešamajā realitātē, kur nekas nebūs tik skaisti kā pirms mirkļa vēl bija.Tādā brīdī vairs negribās neko vairāk kā kasti ar barbiturātiem vai vismaz kādu smagu, āmurveidīgu priekšmetu pa rokai. Jebko, lai tikai tiktu atpakaļ.Ai, cilvēki, ja jūs zinātu par kuriem no jums un ko es mēdzu sapņot!..

Daži zin. Dažiem es vienmēr pastāstu, bet visiem labāk nemaz nezināt. Paši vainīgi, ka pa maniem sapņiem vazājās!

Photo by Scott Houston

[#]

2007-08-04T19:40:00.000+03:00

Bet tie daži jūs esat tik interesanti, ka es klusi vērojot, varētu jums vilkties pakaļ kā ēna, kamēr vien jūs mani pamanītu un ja jūs pamanītu, tad noteikti gribētu iepazīties tuvāk, bet ja es jūs iepazītu tuvāk, tad jūs man kļūtu pavisam neinteresanti, jo es saprastu, ka jūs ne ar ko neesat īpašāki par viņiem. Tāpēc es vilkšos pakaļ kā ēna, klusi vērojot, apbrīnojot un sajūsminoties. Kamēr vēl neesat kļuvuši tikpat parasti un garlaicīgi kā viņi.

Es esmu antisociāla persona. Un dīvainā kārtā, pat lepojos ar to.

[vēlmes un sapņi]

2007-05-18T20:56:00.000+03:00

Vai cilvēks var būt par vecu sapņiem?
Pāršķirstot vecās dienasgrāmatas uzdūros vairākiem manu vēlmju sarakstiem. Secināju, ka lielākā daļa no šīm vēlmēm ir jau piepildītas vai gluži likumsakarīgi piepildījušās pašas no sevis, bet tās, kas nē vairs arī nešķiet svarīgas. Ienāca prātā, ka varbūt atkal vajadzētu uztaisīt tādu sarakstu, lai vēlāk ar gandarījumu varētu pa vienai šīs vēlēšanās izsvītrot kā piepildītas. Katram taču vajagot mērķi uz ko tiekties..
Aplauzos. Pēc dienu ilgas domāšanas par to, ko gribu sapratu, ka negribu neko. Nevarētu teikt, ka man viss jau ir, bet acīmredzot pašlaik ar to pilnīgi pietiek. Un ko gan es varētu gribēt no tā, kas man nav? Ko tad vispār cilvēki parasti grib? Godīgi sakot nav ne jausmas. Negribētos ticēt, ka tikai naudu un varu. Laimi? Katrs taču pats savas laimes kalējs. Mīlestību? Kāds gan no tās labums? Reti kurš ir laimīgs, ja mīl. Tiesa gan, arī reti kurš mīl, ja ir laimīgs. Neatceros, kurš no bībeles personāžiem tas bija, kas vēlējās gudrību. Tā jau nav nekas neaizsniedzams. Tad laikam paliek tikai veselība. Tā šķiet ir visprātīgākā vēlme, bet pagaidiet, atkal jautājums - priekš kam? Lai dzīvotu ilgi un nomirtu, tā teikt, bez iemesla? Vai arī no garlaicības. Katram ir savs laiks, droši vien, ka savs liktenis nolemts un ja nenomirsi no infarkta vai plaušu vēža, tad tevi pavisam negaidīti sabrauks mašīna, vai vēl ļaunāk- dzērumā guļot aizrīsies ar saviem vēmekļiem. Ak jā, vēl viena cilvēces apmātība - mūžīgais skaistums. Un jau atkal- priekš kam? Lai kādam labāk patiktu? Redz, saviem vienaudžiem es patikšu vienmēr, viņi būs tikpat krunkaini un nesmuki kā es. Galvenais rādītājs, pēc kā es izvēlos cilvēkus sev blakus, ir viņu intelekta līmenis - lai tas būtu stipri līdzīgs manējam, varbūt nedaudz augstāks, bet tas nāk tieši ar gadiem, rodas no dzīves laikā uzkrātās pieredzes. Ir protams tādi izņēmumi, kas 18 gados ir to paspējuši uzkrāt vairāk nekā dažs labs savos 50, bet tādu ir maz. Tātad, ja es, piemēram 60 gadu vecumā, izskatīšos pēc 20gadīgas, kāda gan man varētu būt vēlme veidot attiecības ar 20gadīgiem cilvēkiem?..
Varbūt es esmu par vecu sapņiem, bet varbūt, ka ar vecumu tam nav nekāda sakara.
Un ko vēlaties jūs?

Photo by Beth A. Keiser