Septembris.

Šī bija pirmā vasara manā mūžā, kuras beigas nevarēju vien sagaidīt. Līdz šim parasti ar šausmām gaidīju rudeni, domājot par bezgalīgām lietusgāzēm, dubļiem, kaitinošo vēju, kas svilpos caur loga šķirbām un pelēko garlaicību visapkārt. Arī par ziemu nekad neesmu bijusi sajūsmā - tumšie vakari, neskaitāmas drēbju kārtas, īsāk sakot, ik pavasari brīnos, kā gan, neskatoties uz to visu man atkal ir izdevies pārziemot. Šogad ir savādāk. Šogad ar prieku skatos uz pirmajām dzeltenajām lapām zinot, ka līdz ar rudeni tuvojas lielas pārmaiņas manā dzīvē, bet pārmaiņas jau sen tika gaidītas.
Šis vispār ir lielo notikumu gads, kaut pavadīts galvenokārt mājās. Neesmu bijusi nevienā festā, nevienā koncertā ārpus Jelgavas robežām, toties vairākas reizes esmu apmeklējusi muzejus un pabijusi daudzās izstādes, no kurām divās tikuši izstādīti mani darbi. Ir iegādātas pāris jaunas, spēcīgas (es tā ceru, jo tikai tagad tās tiek testētas) filmu kameras. Beidzot ir nokauts vecais, digitālais Nikons. Dīvaini, jo fotografēts savam priekam šogad ir tik maz, pārsvarā tas tika izmantots darba vajadzībām. Cenšos iedraudzēties ar Kanonu, bet nesanāk, nepatīk.
Esmu apprecējusies - tas ir vislabākais un vissvarīgākais. Esmu atklājusi jaunu pasauli, par kuru iepriekš man nebija ne jausmas. Bet galvenais, ka vēl ir trīs mēneši laika, lai daudz vēl šogad paspētu.

Kā man gāja slimnīcā

Jūlija beigas laikam nav manai veselībai īpaši labvēlīgas, jo jau otro reizi šajā laikā nācās doties uz slimnīcu. Arī šoreiz neiedziļināšos sīkumos, kāpēc tur biju, bet fakts, ka tāpat kā iepriekšējā reizē es bez slimnīcas mierīgi būtu varējusi iztikt, tomēr drošs paliek drošs - šķiet, ka tagad tik bieži ārstus sūdz tiesā, ka viņi vairs lieki neriskē, kaut ko nepārbaudīt padziļināti.
Patiesībā, šoreiz par slimnīcas atmosfēru biju patīkami pārsteigta. Salīdzinoši.
Protams, neizpalika ierastais kapa klusums un nāvīgā garlaicība. Sasmējos lasot iekšējās kārtības noteikumus, pie palātas durvīm - dienas režīmā paredzēta stunda brīvajam laikam. It kā pārējās stundas kādam dikti aizņemtas būtu. Turpat arī bija rakstīts, ka ēdienu pa logu mest ārā nedrīkst. Pastaigas laikā ap slimnīcu gan novērojām, ka ne pacienti, ne personāls šo noteikumu neievēro. Bet neko jau nevar pārmest, arī es tur drīz, aiz neko darīt, būtu sākusi barot baložus.
Rīts slimnīcā kā vienmēr sākas ar temperatūras mērīšanu. Modina ap septiņiem, kas citā gadījumā būtu agri, bet ņemot vērā, ka ilgāk par piecām stundām tur nogulēt nav iespējams, tad pussešos pamostoties to termometru nevar vien sagaidīt. Brokastis laikā no astoņiem līdz deviņiem, pēc tam nāk ārstu komisija un ja nepieciešams sūta uz dažādām pārbaudēm. Pēc 12:00 mierīgi var arī iet un sēdēt kaut mājās līdz vakaram, jo līdz nākamajam rītam nevienam no tevis neko vairs nevajag. Baro maz, bet samērā garšīgi (vismaz man veicās ne reizi nedabūt putru vai ko līdzīgu). Brokastīs divas maizītes un vārīta ola, vai biezpiens. Noteikti jāņem līdzi sāls, tā tur trūkst, bet biezpienu un olas ēst bez sāls ir diezgan skumji. Pusdienās zupa (šoreiz normāla soļanka, nevis tas siltais ūdentiņš ar trim kartupelīšiem un četrām burkāna ripiņām) un otrajā vārīti kartupeļi ar kaut ko attāli līdzīgu kotletei (kā tas saucās - 40% gaļas + 60% rīsu?), mērci un salātiem. Atšķirībā no brokastīm un vakariņām porcija liela, reti kurš spēj apēst. Bet vakariņās bija pankūkas ar ievārījumu. Tādas es arī mājās ēstu, ļoti garšīgas. Katrā ēdienreizē var dabūt tēju (vienmēr vienu un to pašu) no zaļa spaiņa uz kura ar grīdas krāsu rakstīts tēja/kompots (paldies Dievam, ka kompotu šoreiz nedabūju). Māsiņa, kas ved ēdienu dikti jauka. Arī pārējam personālam nebija ne vainas, visi laipni, profesionāli. Joprojām esmu pārliecināta, ka tas, kā izturās pret tevi, galvenokārt atkarīgs no tā kā tu pats pret citiem izturies. Protams, katram jau gadās savas melnās dienas, arī ārstiem, tāpēc dažkārt nelaipnu attieksmi jālaiž gar ausīm un neko nevajag uztvert personīgi.
Dušā varēja iet, kad vien gribās, tikai vienreiz bija jāpagaida, kamēr tā brīva un nevarētu teikt, ka nodaļa dikti tukša būtu bijusi.
Matrači tur ir cieti kā akmens, goda vārds, es nepārspīlēju. Spilvens tāpat - paldies manam gādīgajam vīram, kurš no veikala jaunu spilvenu atnesa, citādi laikam ne acu aizvērusi nebūtu.
Citādi gan šī bija labākā nodaļa, kurā līdz šim biju gulējusi - tur nebija neviena paša pensionāra!
Ekskursijas pēc nemaz nebija slikti pāries dienas paviesoties un iepazīt tur pastāvošo kārtību, jo pēc pāris mēnešiem būs jāatgriežas tur atkal un jāpavada tur par pāris dienām ilgāk.

21. janvāris

Vakardiena bija izdevusies!
Vakar bija manas izstādes atklāšana, kas veiksmīgi iekrita vienā dienā ar manu dzimšanas dienu.
Bilžu ierāmēšana un sakāršana pie sienas aizņēma vairāk laika, nekā biju iedomājusies, tāpēc līdz atklāšanai jau biju smagi nogurusi. Tomēr pietika spēka sagaidīt ciemos Robertu, kurš lauza manu pārliecību, ka uz manu izstādi jau neviens ar puķēm nenāks. Labs darbiņš, kas padarīts, līdz 11tajam februārim manas bildes būs apskatāmas iekš MCB:
http://mcbalerija.wordpress.com/2011/01/17/5dien-daces-harlesden-izstades-speks-nak-no-skatuves-atklasana/

Pāris bildes no procesa:




Bet te jau esmu tā piekususi un izbadējusies, ka pat smaidīt vairs negribas, bet kad tā mīļi palūdz, varu mēģināt arī iepozēt. Griestu lampu mestās ēnas man ir piespēlējušas burvīgas ūsas. Tagad ar Ādolfu vēl tuvāka jūtos.



Vēlāk vakarā uz Baleriju gāju otreiz, uz Bomž Party, jo dzimšanas diena tomēr kaut kā ir jāatzīmē:
http://mcbalerija.wordpress.com/2011/01/17/5dien-bomz-party/
Pasākums izvērtās vareni labs, jo pie noformējuma bija krietni piedomāts - lupatas pa grīdu, kartona gabali, avīzes uz galdiem, neiztrūka arī miskastes un visi bija sajūsmā par alu, kas pasniegts puslitra burkās. Par bomžiem pārģērbušies bija gandrīz visi, bez šaubām, arī es. Izrādās, ka zila acs man pat piestāv.
Jau tikko kā ierados, Karinčiks mani pārsteidza ar veselu puķu podu, tas bija forši :) Bet tas bija tikai sākums, jo vakara gaitā Balerijas komanda, biedri un draugi mani pārsteidza, uzsaucot uz skatuves un publiski sveica, pasniedzot Roltona bļodu ar degošu svecīti, dziedot "Daudz baltu dieniņu", ieceļot mani miskastē un metot gaisā 30 reizes. 30, jo Kārlis gan gribēja piešūt 27 gadus, bet par cik līdz tiem man vēl tālu, tad teicu, lai iet visi 30! Būtu zinājusi, ka tur miskastē mētāties ir tik forši, būtu teikusi, ka paliek 50. Paldies MCB par šo jauko pārsteigumu! Mani paspēja apsveikt arī pilnīgi nepazīstami cilvēki un paldies arī viņiem par to!
Gājām uz Baleriju ar domu, ka pasēdēsim tikai pāris stundas, bet mājās atkal bijām pāri 4iem. Kā jau vienmēr :)

Sapnis par Y

Man dažreiz (nu, labi, patiesībā diezgan bieži) ir tādi sapņi, kas guļot šķiet tik skaisti, ka ne par ko negribas pamosties, bet pamostoties saprotu, ka ne par ko negribētu, lai sapnī redzētais piepildās.
Kas ir īstāks - sajūtas sapnī vai nomodā? Kuras realitātes ir patiesība ir īstā?

Pagātne mani nebeidz vajāt. Ne jau pagātne vispār kā tāda, bet ļoti konkrēti cilvēki, notikumi un nepiepildītas vēlmes - tādas, kas nepavisam vairs nav aktuālas un ko īstenot nemaz vairs negribas. Tomēr, acīmredzot, zemapziņā glabājas vesels lērums neapstrādātas informācijas, viens liels neatšķetinātu emociju kamols, ar ko diez vai es kādreiz tikšu galā.
Sapnis tiešām bija skaists un tādu ir bijis tik daudz, bet pamostoties tā vien gribējās kliegt: "mister Y, laid beidzot mani vaļā!", bet nē, viņš nelaiž, viņš uzrodas un pazūd un tad, ka jau liekas, ka ir pazudis pavisam, tad atkal uz brīdi uzrodas, lai tikpat veikli pazustu. Neko jau viņš nedara, nē, viņš man nekādi netraucē, nav arī tā, ka gribētos viņu no mana redzesloka izstumt pavisam, tajā pat laikā man negribas ne redzēt, ne domāt, ne atcerēties. Viņš man ne tikai vairs nepatīk, bet brīžiem pat mani biedē, taču ik pa laikam es pamanu tās gandrīz nemanāmās nianses, kas atkal liek domāt.

Tu esi kā augonis manī. Kā iesākts, bet nepabeigts darbs, kas nedod miera.
Mister Y, tu biji kļūda - sasodīti skaista, neaizmirstama un bezgala dārga, tomēr tikai kļūda.

Photo by The-Rob

Fonofest 2010

Izbraucām vēlu - neilgi pirms trijiem, kaut cēlušies bijām ap deviņiem. Vispirms vajadzēja izbraukāt pa veikaliem, iepirkt pārtiku un alkoholu, tā kā pienākas - pēc saraksta, citādi iepērkoties pa ceļam un spontāni sanāk pārāk dārgi un tiek nopirktas daudz nevienam nevajadzīgas lietas.
Braukt bija grūti - karstums lēni beidza nost. Pa ceļam gandrīz sabraucām stirnu un ne jau kaut kādā mežā, bet uz šosejas, kur tai labpatika pāri daudzām joslām skriet.
Galā tikām neparedzēti ātri un secinājām, ka neko vēl neesam palaiduši garām. Satikām Ēriku un Kasparu, pasēdējām, parunājām, nevarējām saņemties iekšā iet. Pie ieejas bija nenormāli gara rinda, kura ar katru minūti tikai arvien garāka kļuva. Sagatavojāmies uz ļaunāko un beidzot iestājāmies tās galā. Ēnas nebija nekur, bet saule cepināja kā uz pannas un rinda kustējās uz priekšu gliemeža ātrumā, bet nenostāvējām tajā ne piecas minūtes, kad pieskrēja Ēriks un ievilka mūs rindas pašā sākumā - paldies par to viņam un jaunietim vārdā [neticami, bet es to pat atceros] Reinis.
Iegājām iekšā, izstaigājām teritoriju, un gājām atpakaļ uz mašīnu. Sēdējām tur un šausminājāmies par to, kur mēs tagad atrastos, ja joprojām stāvētu rindā un novērtējām [lieki teikt, ka ne pārāk atzinīgi] jaunākās modes tendences jauniešu apģērbos.
Dzert nemaz negribējās. Bija karsti.
Kā pirmos dzirdējām Acid Rain. Puikas kā vienmēr līmenī, prieks klausīties, tomēr ne tik liels, lai noklausītos līdz galam. Pēc tam bija Satellites LV. Viņi bija tieši tik klausāmi, lai vēl šodien viņus paklausītos arī mājās, kā neitrālu fona mūziku ikdienas darbiem.
Neatceros kā skanēja Endrive. Atceros, ka viņus sabildējām un gājām pie Synodic uz "kauna skatuvi". Starpcitu, vismaz divas grupas tiešām nebija pelnījušas uz tās atrasties, jo bija krietni vien labākas par ne vienu vien no tiem, kas tika uz lielajām skatuvēm.
Vēlāk aizgājām līdz Lassie The Cat - skanēja labi, bet galvenais, ka bija vislabākās gaismas fotografēšanai. Fotografēšanu gan uzticēju Jurim, jo pati biju aizņemta ar alus glāzes turēšanu.
Satikām Artūru, apmainījāmies ar pirmās dienas iespaidiem un tūlīt pēc tam arī aizgājām gulēt - vēl ātrāk kā pagājšgad, ap diviem, jo apnika gaidīt, kad noskaņosies All Day Long.
Pagulēt īsti nebija iespējams - pēc pāris stundām mūs pamodināja kāds tirliņš, kurš uzskatīja par nepieciešamu savu bezgala svarīgo pēcpusi atbalstīt tieši pret mūsu auto un nepārtraukti kustēties to šūpojot. Vajadzēja piecelties un sadot viņam pa rīkli, bet bija slinkums un nāca miegs. Vēlāk jau pamodos no pirmajiem saules stariem, kas auto salonu bija pārvērtuši par pirti.
Diena bija gara. Ēdām, braucām peldēties, staigājām turp un atpakaļ pa pasākuma teritoriju, uz mašīnu un atkal atpakaļ. Mērcējāmies dušā, kaut ko bildējām, atradām visvēsāko vietu zem priedēm, ēdām saldējumu vai arī vienkārši sēdējām mašīnā un atkal jau spriedām par mūsdienu jaunatni.
Pa dienu uz visām skatuvēm skanēja pilnīga h**ņa, XXX vienīgi būtu varējuši būt klausāmi, ja tiem nebūtu tā sakruķīta skaņa, ka sāka sāpēt galva.
Pirmā jēdzīgā grupa bija poļu Chain Reaction, kas ne tikai izklausījās, bet arī izskatījās labi un vokālista komunikācijai ar publiku es dodu piecas acis.
Insane arī bija ok, bet līdz galam neklausījāmies, jo cik tad var - tagad katra trešā grupa spēlē tieši tāpat.
Uz otrās skatuves sāka spēlēt kaut kādi hipiji [Uncle Meat ant the Highway Children], es kārtējo reizi pārliecinājos par to, ka man tiešām tādi besī, tomēr brīdi pasēdēju pie viņiem, jo nekā labāka jau nebija ko darīt.
Pēc kārtējās ēšanas un dzeršanas mašīnā, uz beigām paspēju dzirdēt Sanctimony. Lai kā arī man viņi kādreiz būtu patikuši, šoreiz viņu sniegums bija diezgan briesmīgs - tik šķībs vokāls sen nebija dzirdēts. Žēl.
Toties Skyforger noskatījos no sākuma līdz galam, kaut nemaz negribēju.
Gulēt atkal bija grūti. Kaut gan kopš iepriekšējās nakts ķermenis bija pieņēmis sēdekļa formu un mašīnā sāka likties gandrīz pat ērti.
Rīta lielākais piedzīvojums bija tualetes apmeklējums. Kā jau parasti tajā laikā, tur viss bija ar tādu kaudzi, ka nākamreiz vairs nepaslinkoju aiziet līdz mežiņam.
Pāris stundas vēl pastaigājāmies apkārt, lai izvēdinātu pēdējos grādus, drošs paliek drošs, kaut pasākuma laikā tā arī palikām nepiedzērušies un abas dienas turējāmies pie skaidra saprāta, nez kāpēc.
Pirms braukšanas prom vispirms vēl aizbraucām nopeldēties. Beidzot bija tik karsti, ka peldsezonu atklāju pat es. Tā gan nebija vienīgā reize. Pa ceļam netālu no Jelgavas neizturējām un nopeldējāmies vēlreiz.
Kopumā par pasākumu prieks. Bija krietni vēl labāks kā pagājšgad un ja būs nākošgad, tad brauksim atkal!

23/24

Arī šogad mēs Jāņus nesvinējām. Vēl vairāk - par vārda dienā nevienu Jāni neapsveicu, kaut viņu tik daudz. Toties neizpalika ikgadējā staigāšana pa pļavām vācot jāņuzāles un ar to nez kāpēc arī pilnīgi pietika, lai svētki liktos labi pavadīti.

Bez dažām dienām astoņi

Ir ļoti interesanti otreiz iepazīties ar cilvēku, ar kuru es pirmoreiz iepazinos pirms astoņiem gadiem un kopš tā laika neko par viņu nebiju dzirdējusi.
Dzīve nebeidz pārsteigt.

Pirmie saules apdegumi

Sūrst pleci, mugura un ir prieks par kārtējo labi pavadīto dienu.
Es šodien biju brīnišķīgā vietā.

Zoo

Es šodien biju zoodārzā. Izrādās, ka tas nemaz nav tik liels kā likās bērnībā. Tomēr šī diena bija viens no visu laiku labākajiem piedzīvojumiem.

Astoņpadsmitais maijs.

Jāizbauda šis brīdis, cik vien tas iespējams, jo tāds kā pašlaik, tas dzīvē nekad uz ilgu laiku nemēdz būt.

[E]

Ir ļoti patīkami sarunāties ar cilvēku, kurš domā līdzīgi, bet no kura vēl ir daudz ko mācīties. Žēl, ka sanāk tik reti.

Plūdi

Šī tēma man nebija aktuāla, kamēr pati neaizgāju apskatīt. Forši tomēr.

Lieciet mani mierā pirmdienās!

Nerakstiet man īsziņas septiņos no rīta! Nesteidziniet mani, nelieciet celties agrāk kā esmu ieplānojusi vai vienkārši kā gribētos!
Nelieciet man iet un darīt lietas, ko es negribu darīt, kas mani sarauc, biedē un visādi citādi liek justies slikti. Ak jā - to gan neviens man neliek. Es pati, nez kāpēc [zinu jau gan, kāpēc, bet izplūst detaļās tagad negribas], eju un daru.
Lieciet mani mierā pirmdienās un rīt atsūtiet lūdzu man kaut ko no tā visa [jo vairāk, protams, jo labāk, bet galvenais, ka tik kaut ko], ko es tik ilgi, nepacietīgi un visādi citādi ļoti gaidu!

Labs darbiņš, kas padarīts!

Biju jau gandrīz aizmirsusi, ka man patīk šūt. Pat neskatoties uz to, ka šujot vienmēr lamājos, cik ļoti man to darīt nepatīk.

Cilvēki ir stulbi.

Un ar katru dienu arvien stulbāki paliek. Gari skaidrot negribas, nav vērts lieki muti dzesēt un baltos burtiņus uz manas melnās klaviatūras deldēt.
Es nekad nesitīšu pirmā, vienmēr esmu centusies visu atrisināt ar diplomātiskām sarunām un 99,9% gadījumu man tas izdodas, bet dažreiz, pietrūkst pacietības un gribās kādu vienkārši noslānīt tā, ka neatceras vairs ne kā viņu sauc, ne kur dzīvo.
Zināms jau, ka arī es esmu tikai cilvēks. Ne mazāk stulba, par tiem pārējiem, tikai mans stulbums, laimīgā kārtā, ir attiecināms uz lietām bez kurām var iztikt. Kaut gan - mēs jau dažādi esam - cits var iztikt bez kodolfizikas, cits bez elementāras pieklājības un savstarpējas cieņas.

Šī ir visskaistākā ziema, kādu vien es spēju atcerēties!

[never never]

Kārtējo reizi aizdomājoties par kādu konkrētu tēmu, es nespēju izšķirties starp diviem "nekad". Starp "nekad vairs" un "nekad neaizmirsīšu". Es varētu izvēlēties arī tos abus reizē, bet patiesībā taču nezinu vai gribu, kaut vienu no tiem.
Laikam būtu pēdējais laiks doties ciemos pie kāda psihoterapeita, žēl tikai, ka naudas tam nav, jo pati savu uzmācīgo domu cēloni atrast nespēju.
Ir tāda sajūta, it kā kāds man būtu uzlicis lāstu. It kā kāds mani būtu piebūris kādam, vai sev. Patiesībā sasodīti interesanti. Patīkami gan laikam nē.
Bet tā jau parasti notiek ar lietām, kas paliek gaisā karājamies. Tās tur savā nodabā aug un vairojās un pārvēršas, bet nekad nepazūd - ik pa laikam par sevi atgādina.

[]

Šodien brokastis mēs ēdam 16:05 un aizkarus atvērām līdz ar saulrietu.
Neskatoties uz to, mēs tomēr pat vēl kaut kādu naudiņu paspējām nopelnīt.
Jā.. dažreiz dzīve ir skaista, turklāt visskaistākā tad, kad tikko kā esi sapratis, cik viegli un pēkšņi var pazaudēt to visu, kas tev ir.

Grūti būt sievietei :D

Dažreiz tik ļoti gribās, lai neko negribētos! Galvenokārt jau tāpēc, ka es, ne tikai nevaru atļauties to, ko gribu, bet naudas nepietiek pat tam, ko tiešām vajag.
Grūti dzīvot krīzes apstākļos. Lai tikai kāds vēl man pasaka, ka krīze ir tikai mūsu galvās - sprandu apgriezīšu! :D
Manā personiskajā likumu kodeksā nāksies iekļaut vēl vienu likumu - neskatīties uz smukām drēbēm/apaviem. Vismaz līdz pavasarim, kad atkal jutīšu vajadzību apgreidot manus otrās pakāpes relišerus.

[acis]

Es mīlu šo aci. Un arī otru, kas tai stāv blakus. Tāpat kā to iekš kura šīs acis uz mani skatās. Šīs acis ir pirmais, ko ik rītu es ieraugu sev blakus. Ik rītu, pie brokastu galda es nespēju beigt tās apbrīnot, kamēr viņš sēž man pretī un manu sajūsmu varbūt pat nenojauzdams klusi gremo sieramaizi. Šīs acis bija pirmais, ko es viņā ievēroju. Šajās acīs es varētu pat noslīkt.

[31]

Es rakstu ar atpakaļejošu datumu - bet protams kā gan savādāk, jo rakstīt vakar man nebija ne laika, ne vēlēšanās!
Mans jaunais gads tika sagaidīts daudz labāk, nekā to biju gaidījusi. Es tikai priecāšos, ja gads paies tādā garā kā ir iesācies [ne tikai tā, kā šajā bildē]! :))

Auksti.

Tieši tik auksti, lai negribētos darīt neko citu kā tikai satīties segā un ar siltas tējas krūzi rokā šķirstīt bilžu grāmatas.
Es šodien negribu būt es. Es šodien gribu būt kāds cits. Tā gadās pavisam reti, tomēr gadās.

Sniedziņš.

Uzsniga, šogad otrais, sniegs.
Tikko kā biju izkāpusi no gultas, Juris teica, ka ārā ir sniegs, kaut nebija piecēlies, lai paskatītos un citādi nekā nevarēja to zināt. Atvēru aizkarus un tiešām - sniegs!
Tad, kad tas šogad uzsniga pirmoreiz es biju tā, kas vēl no gultas nepiecēlusies, nezinādama teicu, ka ir sasnidzis. Mēs vienkārši jūtam. Saožam :D
Tikko [bet tiešām, tikai tikko, kad sāku par to rakstīt] atcerējos to pirmo sniegu, kas uzsniga pirms trim [?] gadiem, otrajā novembrī [man šķiet]. Tas, droši vien, bija visskaistākais pirmais sniegs, bet turpmāk būs vēl daudzdaudz skaistāk - par to es esmu pārliecināta!

Bohēma

Šodien mēs piecēlāmies tikai divos dienā un secinājām, ka pilnīgai bohēmai mums vēl tikai pietrūkst alkohola vai kā smēķējama. Bet negribās nemaz, tāpat jau ir labi. Iedomājos, ka daudzi mūs varētu apskaust, kaut īstenībā jau nav par ko.

Mesmer

Tātad vakar es biju uz Mesmer koncertu iekš Depo. Grupa bija negaidīti laba, bez šaubām varu teikt, ka viņi ir viens no maniem šī gada labākajiem muzikālajiem atklājumiem. Citādi viss kā parasti. Pasākums gan būtu jautrāks, ja nebūtu tik liels nogurums pēc tam, kad visu dienu biju staigājusi pa mežu fotografējot. Toties satiku Nadīnu un kaut vai tāpēc vien bija vērts braukt.
Šodien slinkoju. Nav vairs spēka nekam.

Piektdiena

Šodien bija pavisam interesanti.
Vispirms es sagrāvu savas, vairākus gadus auklētās, ilūzijas par kādu un tas bija lieliski! Ilgi es biju gaidījusi to laimīgo brīdi, kad manas iedomas sabruks pavisam! Ak, cik patīkami ir dzīvē pārliecināties par to, ka dažkārt tā ir vislielākā veiksme, ja kāda vēlēšanās nepiepildās!
Un pēc tam es sadūru trīs puisīšus.

Kostas Murkudis

No rīta biju izdomājusi, kaut ko bezgala gudru, ko noteikti vajadzēja te ierakstīt, bet tagad es vairs neatceros, kas tas bija. Šodien man ir žurnālu/grāmatu diena. Kostas Murkudis priecē manas acis ar savām bildēm.